2024. gada 28. marts
A- A A+
Viegli lasīt

Barikāžu atceres pasākums Smiltenes tehnikumā

23.janvārī Smiltenes tehnikumā notika 1991.gada barikāžu atceres pasākums. 1991.gada janvārī uz Rīgu devās arī vairāki Smiltenes tehnikuma skolotāji un vecāko kursu audzēkņi. Jaunieši, kuri šobrīd mācās skolā, tad vēl nebija piedzimuši. Viņi atzīst: ne vien barikāžu laiks, bet arī daudzi citi 20.gs. notikumi nav viegli izprotami. Tieši tāpēc vajadzīgi šādi atceres pasākumi, kas vienlaikus ir neaizstājama pieredze un emocionāli bagāta vēstures stunda.

“Mēs savu brīvību neatguvām viegli, bez sāpēm, toties – bez kara,” klātesošos uzrunāja Smiltenes tehnikuma interešu izglītības skolotāja Anita Bērziņa. “Cilvēkos toreiz bija bailes, izmisums un tajā pašā laikā milzīgs lepnums un ticība labajam… Manā jaunībā par daudzām vēstures lappusēm atklāti runāt nevarēja. Taču mīlestība uz Latviju, mūsu tautas dzīvesziņa un gudrība nekur nebija pazudusi. To apliecina arī lielā tautas vienotība 1991.gada barikāžu laikā.”

Anita Bērziņa rosināja tehnikuma audzēkņus un skolotājus atsaukties barikāžu muzeja Renāra Zaļā aicinājumam: apkopot 1991.gada barikāžu dalībnieku liecības (atmiņu stāstus, piemiņas lietas u.c.) , jo daudzu barikāžu aizstāvju šobrīd jau vairs nav starp mums… “Šāds atmiņu albums būtu vislielākā dāvana barikāžu 30.gadadienai un arī mūsu tautas vēsturei.”

Jaunieši noskatījās LNT veltījumu barikāžu 20. gadadienai. Atceres pasākumā savā barikāžu pieredzē ar jauniešiem dalījās smiltenietis Jānis Dinga. Viņš bijis klāt gan brīdī, kad barikādes tika būvētas, gan pēc 20.janvāra apšaudes pie Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas. “13.janvārī biju Rīgā divreiz. Vispirms – kopā citiem smilteniešiem braucām uz Vislatvijas manifestāciju. Latvijas Radio izdzirdējuši Latvijas Tautas frontes vadītāju 

Daiņa Īvāna un Romualda Ražuka aicinājumu pulcēties Doma laukumā, pēc manifestācijas aizvedām uz mājām sievietes un bērnus, un naktī braucām atpakaļ, lai Latvijā nepieļautu to pašu, kas jau bija noticis pie Viļņas televīzijas. Piedalījos barikāžu būvēšanā pie prezidenta pils. Tā jau nebija, ka bijām pavisam neaizsargāti. Kopā ar mums bija arī Latvijas Tautas frontes koordinators, ķīmijas skolotājs Elmārs Nātra un, protams, pa visiem bijām šo to izdomājuši… Vēlāk pārliecinājāmies, ka stratēģiski svarīgākajos objektos bija apsardze, kas arī nebija gluži kailām rokām… Pirmajā barikāžu naktī stāvēju sardzē uz Vanšu tilta. No rīta bija liela migla. Sabiedriskais transports negāja. Cilvēki devās bariņos pāri tiltam uz darbu ar kājām. Šajā rītā izziņoju arī pirmo trauksmi. Vairākas reizes pienāca informācija, ka Rīgā nāk iekšā tanki… Bet tie mistiskā kārtā tika apturēti. Visticamāk, ka viņu priekšniecība tomēr nebija saņēmusi vajadzīgās komandas no lielvalsts augstākstāvošajām amatpersonām, lai brīvi rīkotos. Kaut kas viņus visu laiku apturēja.

Spilgti atmiņā palikusi arī “dzīvā ķēde” ap Augstākās Padomes (tagad – Latvijas Republikas Saeimas) māju, kad atkal kārtējo reizi izskanēja: tuvojas tanki… Un pāri visam – lielā tautas vienotība, rūpes un iecietība vienam pret otru. Starp barikāžu dalībniekiem bija daudz krievu tautības cilvēki, taču neviens toreiz nešķiroja: tas latvietis, tas krievs…

Katru dienu no rīta un vakarā no Smiltenes uz Rīgu kursēja autobuss ar barikāžu aizstāvjiem. Ļoti atsaucīgi un pretimnākoši bija arī Smiltenes uzņēmumu vadītāji, kas atbalstīja pat ar pārtiku.

Vēl viena spilgta epizode. Augstākās padomes priekšsēdētājiem barikāžu laikā bija tikšanās Igaunijā. Atgriežoties, Gorbunova kungam ar pavadošajām personām vajadzēja lavierēt starp barikādēm, lai tiktu iekšā Augstākās Padomes ēkā…

Dodoties uz barikādēm otrreiz, mūs norīkoja sardzē pie starptautisko sakaru telefoncentrāles. Tur bija arī vairāki Smiltenes policisti. Vienā brīdī atkal izskanēja ziņa, ka tuvojas OMON bobiks. Starp mums bija arī viens bijušais leģionārs. Ražena auguma vīrs, ģērbies lielā kažokā. Uzzinājis par iespējamo omoniešu uzbrukumu, viņš lika policistiem paiet malā un noteiktās vietās novietot maisus. Izrādījās – viņam bija ložmetējs…”

Jānis Dinga joprojām aktīvi darbojas zemessardzē un aicināja tajā iesaistīties arī tehnikuma jauniešus. “Tiem, kuri nolēmuši nākotni saistīt ar tehniku, varēs papildināt savas tehniskās zināšanas, jo zemessardzes rīcībā pēdējā laikā nonākušas vairākas jaunas tehnikas vienības.”

Atceres pasākumā izskanēja arī Smiltenes tehnikuma jauniešu veltījums barikāžu piemiņai.

Latvija pastāvēs, kamēr būs cilvēki, kuri to no sirds mīlēs, nepadosies grūtību priekšā, neizniekos savu laiku, būs vienoti, modri un gatavi aizstāvēt savu valsti. Varam būt lepni, ka mums ir savi barikāžu stāsti, kuros smelties spēku un gudrību.

FOTO

Teksts: Baiba Vahere