Fotogrāfs un kādreizējais Smiltenes tehnikuma ražošanas apmācības meistars Ziedonis Kubuliņš vairāk nekā trīsdesmit gadus bijis klāt visos nozīmīgākajos skolas notikumos. Viņam vienmēr paticis uz katru situāciju paskatīties mazliet netradicionāli. Mākslinieciskāk un dziļāk.
Ziedonis Kubuliņš ir savas dzimtās Latvijas patriots, priecājas par tās brīvību, tomēr neuzskata, ka padomju laikos viss bija tikai slikti. Visvairāk skolotāju šobrīd satrauc cilvēku alkatība un ačgārnā vērtību sistēma.
Kubuliņa kunga jaunības sapnis bija kļūt par fiziķi. Veselības problēmu dēļ to piepildīt neizdevās, bet augstskolā gūtās fizikas un matemātikas zināšanas noderējušas visu turpmāko darba mūžu. Arī, strādājot Smiltenes tehnikumā. Ziedonis Kubuliņš bija viens no skolotājiem, kas audzēkņiem iemācīja tīrumā taisni un precīzi izdzīt pirmo vagu… Ņemot vērā Vidzemes kalnaino reljefu, tas nemaz nebija tik vienkārši kā dažam labam šķita pirmajā brīdī.
Šobrīd skolotāju visvairāk satrauc tas, ka daudzi mūsdienu jaunieši vairs nevēlas vai neprot loģiski domāt. “Bet bez loģiskās domāšanas nav iespējams pat uzart lauku. Nerunājot nemaz par kaut ko vairāk. Un tad izveidojas tādi akli pakļāvīgi radījumi, kas nespēj atšķirt labo no sliktā. To, kas patiešām vajadzīgs, no tā, kas īsākā vai garākā laikā viņus pašus noindē. Un dzen postā visu pasauli. Mūsu ikdiena ir tik pārsātināta ar visdažādāko informāciju! Ja jaunieša galvā kā datorā nav ielikta programma, kas spēj izfiltrēt – konkrētais piedāvājums ir labs vai slikts, vai viņa rīcībā nonākusī informācija ir patiesa vai melīga, tad būtībā tas ir tas pats, kas brīvprātīgi ļaut sevi pārņemt “vēža” šūnām. Vienā brīdī tās vairs nepilda savu sākotnējo funkciju, bet sāk darboties pašas par sevi, pārņemot visu ķermeni. Neapzinoties, ka to iznīcinot, ies bojā arī pašas. Tā mēs apēdam un iznīcinām zemi, kurā paši mājojam.”
Ziedonis Kubuliņš uzskata, ka mūsu planētu var glābt tikai domāšanas maiņa un tā saistīta ar izglītību. “Kamēr jauniešiem pirmajā vietā nebūs izglītība, nekas nemainīsies. Pateikt to, kas ir pareizi vai nepareizi, var tikai, balstoties uz eksaktajām zināšanām. Bez fizikas zināšanām neiztikt ne veterinārmedicīnā, ne lauksaimniecībā, ne ceļu būvē, ne ēdienu gatavošanā. Kā var radīt lētāku produktu, patērējot bezjēdzīgi daudz elektrības, kuras cena šobrīd ir tik nesamērīgi augsta?” Skolotājs par vienu no padomju laika pozitīvajām iezīmēm uzskata to, ka toreiz cilvēki vairāk pievērsās zinātnei, nevis tirgum. “Šodien jau arī pats cilvēks kļuvis par tirgus preci. Ja agrāk jaunieši lepojās ar savām zināšanām, darbu un sasniegumiem, tad tagad – ar naudu, mašīnu, lepnām mājām. Ar lietām, kas vajadzīgas šodien, bet pēc mēneša vai gada tiks izmestas un to vietā pirktas citas. Un nevienu neinteresē, cik godīgā ceļā tās iegūtas. Taču, aizejot šādā virzienā, mēs iznīcinām savu planētu. Tiklīdz kāds atļaujas pacelt balsi, tā viņš nav vairs savai valstij lojāls un tiek darīts viss iespējamais, lai šādus brīvdomātājus iespējami ātrāk pabīdītu malā un izmestu no “aprites”. Taču, lai Latvija augtu un attīstītos, tai nepieciešami domājuši cilvēki ar savu redzējumu.
Arī tīrot māju vai kaut ko būvējot, taču, paturam vajadzīgo un aizmetam to, kas vairs nav derīgs, nevis otrādi.”
Tālajos 60. un 70. gados
Smiltene ir Ziedoņa Kubuliņa jaunības pilsēta. Viņš šeit kopā ar vecākiem ieradās aizvadītā gadsimta 60. gados. “Tēvs bija saistīts ar aizsargiem, tāpēc skaitījās cilvēks ar “nepareizu” biogrāfiju. Par viņa gaitām vienmēr modri nomodā stāvēja “čekas” pārstāvji, tādēļ vecāki drošības labad ik pa laikam pamainīja dzīvesvietu. Pēc atnākšanas uz Smilteni gan vairāk nekur neesam pārcēlušies.
Smiltenes tehnikumā pirmajos darba gados biju laborants. Vispirms strādāju mehanizācijas nodaļā pie skolotāja Arnolda Marksa, pēc tam sadarbojāmies arī ar vairākiem citiem pedagogiem. 70. gados tehnikumā bija liela skolotāju istaba, kurā sanāca visi skolotāji. Tajā vienmēr svinēja gan visas darbinieku vārda, gan dzimšanas dienas. Jubilāram tika pasniegta simboliska dāvaniņa, dažas puķītes, kartīte ar vēlējumu, kurā visi parakstījās. Nebija dārgu dāvanu, kas kādam liktu justies kā parādniekam. Vēlāk skolotāju istabas vairs nebija, ierīkoja atsevišķus kabinetus. Tad sadraudzība mazliet noplaka, bet kopējie svētki pastāvēja. Ļoti interesanti bija pārgājieni kopā ar audzēkņiem. Katram no tiem izvēlējās savu tematiku. Visiem bija vienoti tērpi. Kāds sagatavoja maršrutu, pa kuru visi gāja. Otrs nozīmīgākais skolas pasākums – Jaungada karnevāls, kurā atkal katram kursam vajadzēja izvēlēties tematiku, kurai atbilstoši saposties un sevi parādīt.
Dokumentēšanas un noformēšanas darbi
Drīz vien pēc atnākšanas uz tehnikumu Kubuliņa kungam uzticēja arī fotogrāfa, vietējā kinooperatora un noformēšanas darbus. Viens no skolotāja sirds darbiņiem bija foto pulciņš. Kādu laiku Kubuliņa kungs arī vadīja foto laboratoriju.
“Bildēšanu apguvu galvenokārt pašmācības ceļā, bet izmantoju arī iespēju apmeklēt dažādus kursus, kurus vadīja tolaik pazīstami fotogrāfi. Esmu beidzis arī kinoamatieru kursus. Filmēt tomēr ir daudz sarežģītāk, jo jāspēj māksliniecisko kadru noturēt visu laiku. Fotogrāfs var pastaigāt, izdomāt un tad nospiest podziņu…. Protams, bija jāievēro taupība, jo katrs kadriņš kaut ko maksāja. Vajadzēja rūpīgi izvērtēt gan apgaismojumu, gan kompozīciju. Šobrīd, skatoties uz daudzām bildēm, nav īsti saprotams, kāpēc tās publicētas.
Ziedonis Kubuliņš savās zināšanās vienmēr dāsni dalījies arī ar saviem audzēkņiem. “Pirmais, ko viņiem iemācīju – pats svarīgākais ir apgaismojums. Nu nevar to koku bildēt jebkurā laikā! Fotogrāfija ir gaismas zīmējums. Ja smadzenes uztver to, ko gaisma zīmē un, ja fotogrāfam ir iztēle, tad ir arī fotogrāfija. Ja iztēles nav, tad nav arī rezultāta. Laba bilde piesaista uzmanību. Paskaties to vienreiz, pēc mirkļa gribas atgriezies un skatīties vēl.
Mūsdienu fotogrāfiem ir vairāk iespēju. Ceļš līdz bildei vairs nav tik laikietilpīgs kā agrāk. Nevienam nav jānīkst stundām ilgi tumsā pie indīgām ķimikālijām. Uzreiz redzi gatavu rezultātu, nevajadzīgo vari izdzēst.
Tagad gan viens otrs lielās – objektīvs maksāja 2000 eiro, fotoaparāts – vēl tikpat. Bet tas jau vēl neko nenozīmē, jo bildē jau smadzenes… Aparāts ir tikai instruments, kas nofiksē domu. Protams, zvaigznes nevar fotografēt ar kuru katru fotoaparātu.
Tāpat, fotografējot vienmēr jāņem vērā, kas svarīgāka – mākslinieciskā puse vai dokumentālā? Strādājot tehnikumā, galvenais uzsvars tika likts uz dokumentēšanu. Skolas gaiteņos regulāri izvietojām ekspozīcijas, kurās atspoguļoti tehnikumā un arī vietējā apkārtnē aktuālākie notikumi. Tāpat tehnikuma zālē regulāri notika izstādes ar foto pulciņa dalībnieku labākajām bildēm. Pulciņā iesaistījās gan audzēkņi, gan skolotāji, kas aizrāvās ar fotografēšanu.
Spilgti atmiņā palicis, kā gatavojām dabas aizsardzībai veltīto ekspozīciju. Braucām komandējumos pa visu republiku. Lasot mūsdienu presi, reizēm pārņem sajūta, ka toreiz tāda dabas aizsardzība nemaz nepastāvēja. Taču tas nav tiesa. Kopā ar audzēkņiem braucām gan uz dabas rezervātiem, gan Gaujas nacionālo parku, pētījām kokus un vērojām dzīvniekus. Viens ir – novadīt lekciju, bet pavisam kas cits – to visu piedzīvot pašiem.
Foto pulciņa dalībniekiem atļāvu laboratorijā pastrādāt arī pēc stundām. Audzēkņi tā mazliet piepelnījās. Kādu laboratoriju atstāju, tādā pašā kārtībā tā vienmēr bija arī nākamajā dienā. Šajā ziņā varēju saviem audzēkņiem pilnībā uzticēties.
Kad aizgāju pensijā, visas fotogrāfijas un foto negatīvus atstāju skolai. Vēsturei. Gribas cerēt, ka tās nav pazudušas. Īpaši patika bildēt dažādus sporta un kultūras pasākumus. Esmu fotografējis, kā direktors, kurš toreiz vēl bija šīs skolas audzēknis, piedalās biatlona sacensībās. Spilgti atmiņā palikuši dziesmu un deju svētki, uz kuriem braucām kopā ar skolas audzēkņiem.”
Katrai specialitātei – savs albums
“Katrai specialitātei bija savs albums,” stāsta skolotājs. “Daudz laika aizņēma arī filmēšana. Gatavoju audzēkņiem izdales materiālus un uzskates līdzekļus. Labi sastrādājos ar visu specialitāšu audzēkņiem un skolotājiem, bet kā vieni no domājošākajiem atmiņā palikuši “vetiņi”. Viņiem jau tā specialitāte tāda, ka jau no pirmajām darba dienām jābūt gataviem domāt līdzi visam, ko dara un adekvāti rīkoties arī visneparedzamākajās situācijās. Ja esi atgriezis vaļā dzīvnieka ķermenīti, tad, taču, neskriesi uz bibliotēku pēc grāmatas un nemeklēsi, kas tajā rakstīts. Esmu filmējis un fotografējis dažādas smagākas un vieglākas epizodes no “vetu” ikdienas. Neparastas operācijas, sarežģīti gadījumi nenotiek “uz pasūtījumu”, tāpēc nofilmētos mācību materiālus pēc tam izmantojām mācību darbā visiem citiem kursiem. Filmēšanā ļoti azartiski piedalījās arī audzēkņi. Vienā reizē filmai jābeidzas ar to, ka vistiņa nomirst. Kā to izdarīt? Uzstutējām un ļāvām, lai nokrīt…
Pie sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu tehnologiem man parasti vajadzēja ierasties, kad beidzās viens noteikts apmācības posms. Tad tika klāti galdi, jaunieši rādīja, ko viņi mācību laikā apguvuši. Kā prot servēt galdu, kāda ir viņu kompozīcijas izpratne, noformēšanas prasmes. Katru galdiņu un darbiņu vajadzēja fotografēt. Bildes pēc tam izmantoja mācību stundās nākamajiem audzēkņiem. Jauniešiem toreiz bija ļoti labi attīstīta mākslinieciskā gaume. Katrs centās izdomāt kaut ko savu. Nekad nekas neatkārtojās.
Tehnikumā katru gadu notika darbinieku pedagoģiskās konferences, kurām arī vajadzēja sagatavot uzskates materiālus.”
Ražošanas apmācības meistars
“No 1987. gada tiku iecelts par ražošanas apmācības meistaru,” atmiņās kavējas Ziedonis Kubuliņš. “Vispirms vajadzēja iziet pedagoģijas kursus. Ikdienā visvairāk iznāca strādāt ar nākamajiem agronomiem, zootehniķiem un veterinārajiem feldšeriem. Jauniešiem, kuru izvēlētajās profesijas bija svarīgi iegūt traktora vadīšanas apliecības. Mācīju braukšanu ar lauksaimniecības tehniku. Gāja visādi. Toreiz visi piederējām sovhoztehnikumam. Piedalījāmies tikpat kā ražošanā. Tālu jau nekur aizbraukt nevarējām, arī audzēkņi – vēl tikai mācekļi, bet savs labums jau no mums bija. Tehnikuma jaunieši piedalījās gan aršanā, gan kultivēšanas darbos un vagošanā. Visa tā ikdiena veidoja kopumu, no kura grūti izcelt atsevišķus spilgtākos brīžus. Nemaz jau tik slikta tā, kā tagad viens otrs to mēdz iztēloties, nebija.”
Nododas ģimenei un vaļaspriekiem
Šobrīd Ziedoņa Kubuliņa laika lielāko daļu aizņem dažādi mājas darbi. Viņam patīk kopā ar saviem mīļajiem paceļot un paskatīties, kā patiesībā izskatās vietās, par kurām līdz šim lasīts grāmatās vai, kas redzētas tikai filmās. “Filmas, lai panāktu māksliniecisko efektu, bieži vien melo. Ne velti vēsturnieki nereti atsakās iet režisoriem par konsultantiem, jo no viņiem tiek prasīti meli.
Kādreiz aizņemos no meitas fotoaparātu un šo to pafotografēju. Priecājos par to, kā pēdējā laikā mainījies tehnikums. Vēl labi atceros tos laikos, kad skola bija uz robežas: būt vai nebūt? Šajā ziņā izšķirošs bija lēmums par 29. arodvidusskolas un tehnikuma apvienošanu. Pēc tam dzīve gāja tikai uz augšu. Skola var piesaistīt vairāk līdzekļu, līdz ar to arī iespējama izaugsme.”
Baiba Vahere
