2024. gada 29. marts
A- A A+
Viegli lasīt

Jaunā maiņa “ceļiniekiem”

Vairākumam Smiltenes tehnikuma ceturto kursu audzēkņu jau aiz muguras pirmie profesionālās kvalifikācijas prakses mēneši. Kopā ar skolotājiem Līgu Ābeltiņu un Jāni Zarkeviču devāmies skatīties, kā klājas jaunajiem “ceļiniekiem”. “Braucu pa savu audzēkņu būvētiem ceļiem – un tā ir īpaša, vārdos neaprakstāma sajūta,” atzīst skolotāja Ābeltiņa. Tāpat abiem skolotājiem liels prieks un gandarījums, ka darba devēji viņu audzēkņu darbu novērtē un neliekuļojot par visiem saka tikai tos labākos vārdus.

Pie “ceļinieku” dinastijas
Dažas minūtes pirms astoņiem no rīta esam uz A3 tranzītceļa Valka – Valmiera, kur SIA “Valkas meliorācija” strādā 4. b transporta kursa audzēknis Viesturs Ābele. Drīz vien klāt arī jaunietis un pārējā darba brigāde. Viesturs – tāpat kā visi citi apciemotie jaunieši – atzina, ka darba vietā pirmā atšķirība no skolas: tur nav iedomājama nokavēšana. Ja septiņos jābūt autobusā, kas ved uz darbu, tad jābūt. Ar savu prakses vietu jaunietis ir ļoti apmierināts. “Augstu novērtēju to, ka pieredzējušie meistari netur sveci zem pūra un dalās savās zināšanās.”

“Puisim ir potenciāls. Būs labs strādnieks,” par Viesturu saka prakses vadītājs Agris Podiņš. “Uzreiz var redzēt, ka ir darbīgs puisis, nevis pilsētas švītiņš. Nebaidās ne no viena darba. Visu, ko uzticam, godprātīgi arī izdara. Sākumā tie bija vienkāršāki palīgdarbi, bet pamazām pārejam pie aizvien sarežģītākiem uzdevumiem. Šobrīd notiek attiecīgā ceļa posma pilnīga pārbūve, tāpēc darāmā netrūkst visas dienas garumā.  Viesturs veicis gan nospraušanas darbus, gan racis, gan veltņojis šķembas.” Profesionālās kvalifikācijas praksē pēc otrā kursa Viesturs strādāja SIA “Binders”. Tā ka zināma darba pieredze jaunietim jau bija.

“Vēl mūsu uzņēmumā strādā Smiltenes tehnikuma audzēknis Arturs Reiniks. Arī viņš ir viens no mūsu labākajiem strādniekiem,” slavē Agris Podiņš.

“Pēdējā nedēļa pagājusi, strādājot ar veltni,” stāsta Viesturs. Jaunieša galvenā atziņa pēc diviem profesionālās kvalifikācijas praksē aizvadītajiem mēnešiem: “Tehnikuma skolotāji mums ir iedevuši pamatzināšanas un līdz ar to šobrīd nejūtos kā āliņģī iemests kucēns. Bet tajā pašā laikā vēl arī ļoti daudz ko nezinu. Nav gluži tā, kā kādreiz šķita: sākšu strādāt un viss notiks pats no sevis! Mūsdienu tehnoloģijas ir tik ļoti attīstījušās, ka tomēr nepieciešamas arī zināšanas.” To pašu saka arī uzņēmuma ģeodēzists, Agra tēvs Andis Podiņš. Abi pieder “ceļinieku” dinastijai. Savulaik ceļu nozarē strādājis arī Anda tēvs, kurš bijis meliorators. Vīri pamanījuši, ar kādu interesi Viesturs strādā, tāpēc ar lielu prieku dalās pieredzē, jo Latvijai tik ļoti vajadzīgi zinoši jaunie speciālisti!

“Mūsu profesijā skaistākais ir tas, ka darbs ir daudzveidīgs un, ja labi pastrādāts, redzams arī rezultāts,” atzīst Andis. “Taču tajā pašā laikā ceļiniekiem jāuzņemas arī ārkārtīgi liela atbildība. Atliek pieļaut mazāko kļūmi, un sekas pēc tam būs jūtamas gadiem ilgi, jo ceļu pārbūve maksā miljonus. Mūsdienu jaunieši ir ļoti dažādi. Uzskatu – pamatus ieliek ģimene, bet tālāk katram pašam jāizvērtē, kādu draugu loku izvēlēties. Mazliet skumji par to, kā mūsdienās mainījušās vērtības. Cienījamākie skaitās tie, kam glaunākas mašīnas un vairāk naudas. Tas, kā pie tās tikts, nevienu īpaši neinteresē.” Andim saviem bērniem svarīgākais bijis ieaudzināt to, ka no zila gaisa nekas nerodas. “Ja dēlam mājas darbi nebija izpildīti, tad uz ballīti netika. Tagad pats man par to saka paldies. Agrim esmu devis arī iespēju kļūdīties. Tā rodas pieredze. Tāpat kā apziņa – ja dzīvē gribi sasniegt vairāk, ir jāmācās. Šobrīd dēls Jelgavā studē būvniecību.”

Viesturs pagaidām vēl nav izlēmis, ko darīs pēc tehnikuma beigšanas. Iespējams, paliks darbā “Valkas meliorācijā”.

Prakses vadītājs – tehnikuma absolvents
Tālāk dodamies uz Kocēniem, kur auto servisā SIA “KaDiRo” strādā nākamie celtniecības un ceļu būves mašīnu mehāniķi Armands Skujiņš un Artūrs Mozulis. Abu prakses vadītājs – Smiltenes tehnikuma absolvents Kalvis Peips – viens no mehāniķiem rallijkrosa pasaules čempionāta posmā Rīgā. Artūrs praksē uz šo uzņēmumu atnācis pirms dažām dienām. Mēnesi nostrādājis SIA “Latvijas autoceļu uzturētājs”, bet par savu iepriekšējo prakses vietu jūtas tik vīlies, ka nevēlas pat izteikties. Vairākums darba devēju jauno praktikantu darbu novērtē arī finansiāli. Karstākajā darba laikā atrast čaklus palīgus nemaz nav tik vienkārši… Taču gadās arī tā, ka papildu darba spēks labprāt tiek pieņemts, bet pēc tam jaunietim jājūtas pateicīgam par to vien, ka viņam uzticēts tas gods pastrādāt…

“Skaidri zinu, ka Kocēnos tā nebūs. Šobrīd gatavoju tehniskajai apskatei vieglo automobili, veicu mašīnas virsbūves remontu,” stāsta Artūrs. Atziņas pēc pirmā prakses mēneša? – “Jāturpina mācīties un strādāt! Esmu sapratis, ka zināšanas nav tikai papīra pēc. Dzīvē bez tām nevar. Pēc skolas beigšanas, iespējams, strādāšu servisā. Man šis darbs patīk.”

“SIA “KaDiRo” strādāju jau mēnesi un ar katru dienu jūtos aizvien drošāks un par sevi pārliecinātāks,” atzīst Armands Skujiņš. “Esam neliels, bet draudzīgs kolektīvs. Kā ģimene. Ja kaut ko nesaproti, var droši jautāt kolēģiem. Šeit biju praksē arī pēc pirmā kursa. Mazu brītiņu esmu pastrādājis arī SIA “Limbažu ceļi”. Taču mana joma laikam tomēr ir darbs servisā. Līdz šim lielākais izaicinājums, strādājot SIA “KaDiRo”, bijis sagatavot skatei mašīnu, ko vajadzēja arī metināt.  Priecājos, ka mūs iesaista visos darbos. Līdz ar to nav rutīnas. Kad atgriezīšos skolā, centīšos apgūt tās zināšanas, kuras paša vaina dēļ esmu “palaidis garām”, īpaši – par motora uzbūvi.”

“Redzu, ka puiši zina, ko dara, un viņiem šis darbs arī patīk,” stāsta jauniešu prakses vadītājs. “Cenšos viņiem dot tādus darbiņus, kas palīdz nostiprināt praksē skolā gūtās teorētiskās zināšanas. Ikdienā visbiežāk iznāk veikt dažādus tehniskās apkopes darbus – bremžu disku, eļļas maiņa u.c.”

 Esam izvēlējušies savu īsto profesiju!
Nākamā celtniecības un ceļu būves mašīnu mehāniķa Toma Lūša prakses vieta – SIA “Binders”. Jaunietis iesaistīts darbos pie caurtekas izbūves netālu no Straupes. “Puisis ir apķērīgs, grib mācīties un uzzināt par savu izvēlēto specialitāti iespējami vairāk,” saka uzņēmuma ceļu meistars un jaunieša prakses vadītājs Āris Kuzma. “Šobrīd Toma galvenie darbi saistīti ar caurtekas izbūvi un satiksmes organizācijas uzturēšanu objektā, lai nodrošinātu mašīnu kustību bez aizķeršanās.  Daži pienākumi nav tik daudz grūti, cik atbildīgi. Piemēram, satiksmes organizācija. Tehniku īrējam, tāpēc ar to Toms vēl nav strādājis. Šis ir viens no puišiem, kuru ļoti labprāt redzētu arī nākamajā praksē. Priecājamies par jauniešiem, kas kļūst par uzticamiem sadarbības partneriem! Esam viens no lielākajiem uzņēmumiem, šeit ir izaugsmes iespējas.”

 “Iepriekšējā praksē strādāju būvniecības firmā SIA “Virāža”, tad pilnībā atjaunojām ceļa segumu,” stāsta Toms. “Smiltenes tehnikums man ir iedevis labu pamatu. Prakses laikā esmu  guvis apstiprinājumu: šis ir mans īstais aicinājums. Savu nākotni vēlos saistīt ar ceļu būvi. Taču vispirms jāpabeidz skola. Arī dokumenti ir svarīgi. Tāpat kā tiesības, lai varētu strādāt ar traktortehniku. Ar praktikanta algu bagāts nekļūsi, bet, kad iegūts izglītību apstiprinošs dokuments, jaunie ceļinieki var labi nopelnīt arī Latvijā. Nav jāskrien uz ārzemēm.”

No līdz šim darītajiem darbiem Tomam visinteresantākā šķitusi caurtekas likšana. “Pirmās nedēļas pagāja gatavojoties lielajiem darbiem.”

Vairāki Smiltenes tehnikuma nākamie ceļinieki šovasar atrodas arī prakses vietās Rīgā. Pašā galvaspilsētas centrā, rekonstruējot Elizabetes ielu (posmā Brīvības iela – Eksporta iela) satikām Niklāvu Ādamu Pētersonu, Ēriku Solzemnieku, Alvilu Maksimovu un Raivi Apsi.

Būvdarbu vadītājs Kaspars Deņisovs atzina, ka ar jauniešu darbu ir apmierināts un uztver viņus kā pilntiesīgus uzņēmuma darbiniekus, kurus iesaista visos darbos. Firmas pārstāvis īpaši atzinīgi novērtēja Niklāva Pētersona veikumu. “Par šo puisi uzreiz redzams: te būs lietaskoks! Niklāvs ir ļoti attapīgs, ieinteresēts apgūt arī visu to, ko nezina. Tiklīdz kaut kas neskaidrs, uzreiz nāk un jautā. Tādi jaunieši ir ikviena darba devēja sapnis! Taču arī pārējie strādā no sirds, un karstākajā darba sezonā uzņēmumam ir liels atbalsts.”

“Prakses laikā esmu iemācījies daudz jauna,” atzīst Niklāvs. “Piedalāmies gan mērīšanas un nivelēšanas darbos, gan apmaļu uzstādīšanā. Redzam, kā notiek asfalta frēzēšana.” Tehnikuma audzēkņi priecīgi, ka arī a/s “Ceļu pārvalde” praktikantiem nodrošina naktsmītnes. Uzņēmuma darbinieki puišus aizved uz darbu un vakarā nogādā kopmītnēs, Bukultos. Niklāvs, līdzīgi citiem uzrunātajiem skolas biedriem, prakses laikā guvis apstiprinājumu, ka izvēlējies īsto profesiju. Pēc tehnikuma beigšanas viņš nolēmis vēl mazliet uzkrāt praktisko pieredzi. Iespējams, tas būs uzņēmumā “Ceļu pārvalde”, kas jaunieti aicina pie sevis arī pastāvīgā darbā. “Taču, lai strādātu atbildīgākus darbus, nepieciešama augstākā izglītība.” Niklāvs ļoti interesē viss, kas saistīts ar ceļu projektēšanu.

“Ne mazāk svarīgs prakses laikā ir arī kolektīvs, kurā ieej. Mums šajā ziņā ir paveicies,” atzīst Ēriks Solzemnieks. “Ilgas stundas karstā saulē strādājot uz ielas, ir iespēja pārliecināties skolotāju teiktajam par to, cik nākamajiem ceļiniekiem būtiski trenēt fizisko izturību.

Kādus jaunos darbiniekus darba devēji savos uzņēmumos gaida visvairāk? – Atbildīgus, apķērīgus un apsviedīgus! Jāstrādā ātri, bet tajā pašā laikā tomēr arī visu laiku jādomā līdzi, ko dari. Vēl jārēķinās ar to, ka katram celtniecības objektam ir nodošanas termiņš. Ceļinieki nevar tā, kā biroja darbinieki, atnākt deviņos, bet  piecos pēcpusdienā pacelt cepuri un aiziet. Tas ir sezonas darbs, kurā bieži jābūt gatavam strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram.”

Pieredze rodas strādājot
Pārdaugavā, būvniecības uzņēmumā “Roadeks” mūs sagaida 4. B transporta kursa audzēknis Aivis Bērziņš. Aivja dzimtā puse ir Madona. Tur atrast izvēlētajai specialitātei atbilstošu prakses vietu  bijis grūti, tāpēc atnācis uz Rīgu. SIA “Roadeks” piedāvājums šķitis simpātisks arī tāpēc, ka darba devēji jauniešiem nodrošina arī naktsmītnes. Aivis lepojas ar to, ka prakses vadītāji viņam uzticējuši jaunu ceļu uzturēšanas autobusu. Jaunietis šobrīd ir šoferis. No rītiem Aivis ar traktorīti, kuram pievienota rotējoša slota, tīra Kurzemes priekšpilsētas ietves. Kolēģi jaunieti ir pieņēmuši par savējo. “Labi saprotam: pieredze rodas strādājot. Galvenais, ka puisis ir gatavs mācīties. Ja kaut kas nesanāk, mēģina vēlreiz. Pagaidām kopā meklējam, kas viņam padodas vislabāk. Jaunietis ir veicis dažādus atslēdznieka un mehāniķa darbus,” stāsta uzņēmuma galvenais mehāniķis Gabriels Žīgurs. “Profesionālās kvalifikācijas prakse ir laba iespēja saprast, kura joma ir tavējā,” atzīst arī Raivis. Teorija ir viens, bet prakse – pavisam kas cits. Katru dienu iemācos kaut ko jaunu. “ Puisis vēl nezina, ko darīs pēc skolas beigšanas. “Iespējams, palikšu Rīgā. Šeit tomēr lielākas darba iespējas nekā Madonā. Kamēr esmu jauns, izmēģināšu visdažādākos darbus.”

Mācās arī meistari!        
Arī nākamo celtniecības un ceļu būves mašīnu mehāniķu Jāņa Šteina, Ata Ķēniņa un Emīla Tauriņa prakses vieta ir uzņēmums “Ceļu pārvalde”. Šos jauniešus satikām netālu no Tīnūžiem, būvējot ceļa posmu Ulbroka – Ogre. “Malači! Smiltenes tehnikuma puišiem patiešām var uzticēt arī visatbildīgākos darbus. Sākām ar vienkāršākiem pienākumiem, bet tagad jaunieši ne vien veic mērīšanas darbus vai pieņem būvmateriālus, bet arī pieredzējušu meistaru uzraudzībā rullē šķembas utt., “ jauniešus slavē kolēģi. “Bija mums te viens ukrainis, uzticējām ekskavatoru, pēc brīža skatāmies – viņš jau grāvī. Reizēm cilvēki domā – ceļu tehnika – kas tad tur! Bet tā gluži nav. Mūsdienās jābūt gatavam mācīties visa mūža garumā. Mūsu uzņēmumā mācās arī meistari ar divdesmit un trīsdesmit gadu darba stāžu.

Emīlam Tauriņam vislabāk patīk darbs ar ekskavatoru un mērīšanas darbi. Jānis Šteins ļoti novērtē, ka prakses vietā var strādāt ar lāzernivelieri. “Jau esam saņēmuši arī nelielu avansiņu. Jūtamies kā pilntiesīgi darbinieki. Patīk, ka darba ikdiena nav vienveidīga. Tāpēc laiks paskrien ļoti ātri.”

“Ceļamies sešos. Septiņos jau braucam uz darbu. Nav viegli, bet tāda jau tā ceļinieku ikdiena arī ir,” atzīst Atis Ķēniņš. Jaunietis vislielāko gandarījumu izjūt, skatoties uz jau gatavo ceļa posmu. Tagad, braucot pa šo ceļu, vienmēr atcerēšos, ka tā tapšanā esam pielikuši arī savas rokas. “Savā dziļākajā būtībā laikam vairāk esmu praktiķis. Tas, ko iemācies darot, paliek atmiņā uz mūžu.”

 Īsta dzīves skola   
Tālāk dodamies uz Nītaures pusi, kur ceļa posmā Augšlīgatne – Skrīveri cītīgi strādā ceļinieku kursa kultorgs Toms Karpovs. Arī šajā vietā notiek ceļa pārbūve. Tikpat azartisks kā skolas kultūras dzīvē Toms ir arī darbā. “Patīkams puisis, prieks sadarboties,” par jaunieti saka viņa kolēģi no a/s “Ceļu pārvalde”. Toms praksē visaugstāk novērtē iespēju strādāt kopā ar pieredzējušiem meistariem, kas gatavi dalīties savās bagātajās zināšanās arī ar jauniešiem. “Jau no pirmās dienas mani iesaista visos darbos, līdz ar to prakse patiešām ir īsta dzīves skola. Būšu iemācījies ļoti daudz. Esmu sapratis, ka šī ir mana īstā profesija. Ļoti gaidu, kad varēšu strādāt ar tehniku. Darba garoza? – Ceļiniekam jābūt gatavam strādāt arī tad, ja laukā ļoti karsts vai gāž lietus. Toties par garlaicību gan sūdzēties nevar. Darba pietiek no agra rīta līdz vēlam vakaram.” Toms līdz oktobrim strādās “Ceļu pārvaldē”, bet pēc tam pieteicis “Erasmus+” projekta ietvaros doties praksē uz Itāliju.

Naura Vāveres prakses vieta ir netālu no Raunas, karjerā “Pāvuli”. “Labs puisis! Varam uz viņu paļauties,” audzēkni raksturo prakses vadītājs Ģirts Jurgens. “Sākumā jau mazliet baidījās, bet ar šo problēmu ātri tikām galā. Mūsu darba specifika: ja cilvēks nav apsviedīgs, precīzs, veikls un apveltīts ar loģisko domāšanu, tad labāk meklēt darbu citur. Naurim tehnika patīk. To var uzreiz just. Redzu – mums aug laba jaunā maiņa! Ikdienā jaunietim jāveic arī tehniskās apkopes darbi. Kas jāņem vērā cilvēkam, kurš vēlas strādāt mūsu uzņēmumā? Jābūt gatavam strādāt ne vien astoņas, bet arī divpadsmit un vairāk stundas diennaktī. Kad notiek intensīva ceļu būvniecība un ir liels pieprasījums pēc materiāliem, tad vaļoties nav laika. Darbiniekam jābūt precīzam. Visiem izejmateriāliem ir ļoti stingras kvalitātes prasības. Ja prasītas smiltis, tad tās nevar būt ar māliem. Tas pats attiecas arī uz olīšu izmēriem u.c. izejmateriāliem.

Man viņi visi ir kā dēli – vislabākie!
“Jūtos no sirds lepna par to, ka mani puiši tā izauguši!” atzīst jauniešu kursa audzinātāja Līga Ābeltiņa. “Atnāca 15 gadu veci pusaudži, bet tagad visi – jauni, skaisti vīrieši, kuri ar tādu lepnumu ļauj skolas vārdam izskanēt ne vien Latvijā, bet arī tālu aiz tās robežām! Darba gaitās atraisījušies pat tie, kas agrāk pārsvarā klusēja. Par šiem jauniešiem vislielākais prieks. Redzu, ka prakses laikā visi kļuvuši savstarpēji draudzīgāki. Arī tie, kas nemācās vienā kursā.
Protams, ir gandarījums, dzirdot, ka prakses vadītāji ar mūsu jauniešu darbu apmierināti, ka pēc skolas beigšanas aicina viņus darbā un saka, lai nākamgad sūtam vēl tādus pašus jaukus puišus. Lai kā arī kuro reizi gājis, bet man viņi visi ir kā dēli – vislabākie!”

“Ir lietas, ko var apgūt tikai strādājot,” saka skolotājs Jānis Zarkevičs. “Taču, lai strādātu, vispirms jāapgūst pamati. To apliecina arī prakses vietā apciemoto jauniešu teiktais. Mūsdienās cilvēks bez zināšanām vairs nav nekas! Un tāpat arī būt teicamniekam skolā vēl nenozīmē, ka viss ies kā pa diedziņu, sākot strādāt. Tāpēc saviem tehnikuma jauniešiem no sirds novēlu būt atvērtiem gan tam zināšanām un iespējām, ko piedāvā skola, gan prakses vietas!”

Baiba Vahere