2024. gada 29. marts
A- A A+
Viegli lasīt

Koncertceļojums uz Vitebsku

Cauri balti piesnigušajiem Baltkrievijas laukiem un mežiem, gar zili krāsoto māju un sētu rindām, februāra vidū uz Vitebsku traucās autobuss ar senioru deju un kantri deju  dejotājiem no Smiltenes puses.

Atsaucoties uzaicinājumam sniegt koncertu Vitebskas veco ļaužu namā, apvienotajā deju kolektīvā „Labākās draudzenes” sapulcējās dejotāji no sešiem kolektīviem: Smiltesele, Pīlādzītis, Papardes, Madaras, Vijolītes un Kantrī ritmi. Vitebskā  koncertu kolektīvs sniedza kopā ar uzaicinātājiem, nopelniem bagāto Ebreju tautas dziesmu deju kolektīvu Vitebskije Devčata.  Skatītājus sajūsmināja Vitebskije Devčata izpildītās dziesmas un atraktīvie deju uzvedumi, kā arī Latviešu liegie un romantiskie priekšnesumi, kurus papildināja Blomes teātra režisores Gitas Skadiņas dzejas lasījumi un humors.

Brauciena laikā iepazinām Polockas un Vitebskas vēstures un kultūras vērtības gides Innas pavadībā. Polockā ( Daugavas krastā) Sofijas katedrāle ir pirmā akmens celtne Baltkrievijā, kuras pirmsākumi meklējami 11. g.s. Tā laika ritumā ir vairakkārt karos sagrauta, degusi, bet atkal atjaunota. Pārsteidz baltās ēkas varenība, tās izmēri un torņi. Senākos laikos tā ir bijusi gan pareizticīgo gan unianu  (apvienotas ticības) pulcēšanās vieta, gan labības noliktava. No 1926 gada tā ir muzejs, bet no 1983 gada koncertzāle ar lielisku akustiku. Katedrāles ērģeles ir vienas no labākajām Baltkrievijā, tās veido 3900 stabules ar 48 reģistriem. Pazemē pagraba stāvā uz 11.g.s. kaļķakmens plāksnēm var saskatīt celtnieku parakstus. Tie liecina par rakstības pirmsākumiem. Te arī izlikti apskatei arheoloģiskajos izrakumos atrastais svina zīmogs, zīda auduma fragments.

Vitebskā vasaras sezonā šķiet, ka parku, kalniņu un labi kopto celiņu izvietojums sniegtu brīnišķīgas pastaigas, kā arī vasaras amfiteātris ar jumtu 6000 skatītājiem, kur  katru gadu vasarā festivāla laikā tiek pasniegta prezidenta balva māksliniekiem. Priekšstatu par dzīvi Baltkrievijā sniedza gide Inna. No viņas guvām informāciju par augstas kvalitātes medicīniskajiem pakalpojumiem un to izmaksām, par lina un ādas izstrādājumu plašo piedāvājumu klāstu un kvalitāti. Dažādas domas raisās galvās, braucot pa Ļeņina ielu un vērojot Ļeņina pieminekļus.

Pēdējā dienā piedalījāmies Masļeņicas svinībās I. Repina mājā muzejā. Ēdām pankūkas, dziedājām, dejojām, sacentāmies virves vilkšanā un pankūku nešanā.  Beigās sadedzinājām salmu lelli un atvadījāmies no ziemas. Šķīrāmies no viesmīlīgās kaimiņu zemes, tās ļaudīm ar domu atgriezties atkal, lai kopā dejotu un priecātos.

Laima Klāva,
Apvienotā deju kolektīva „Labākās draudzenes” dalībniece

Foto:  Ludmila Hirte, Vilnis Māliņš