(24.08.1922 – 1.06.2020)
Aiztecēja mans mūžiņis
Kā dzīparu kamolīts;
Te satinu savas dienas,
Ij baltās, nebaltās.
(L.t.dz.)
1.jūnija rītā mūžības ceļos devusies pieredzes bagātā Smiltenes vidusskolas skolotāja, izcilā latviešu ornamentu pārzinātāja, rokdarbniece, tautas daiļamata meistare Valija Nadziņa.
Dzimusi Trikātas pagastā, Ķempu saimnieka četru bērnu ģimenē. Tēva, mātes un vecākās māsas vadīta, viņa agri iepazina darba dzīvi, apguva pirmās iemaņas rokdarbu darināšanā un mācījās mājas kultūru. Daudz laba un vērtīga Valija Nadziņa guva Cempu pamatskolā. Agri modinātais darbotiesprieks, saskarsme ar radošo garu pārauga cieņā un mīlestībā pret tautas mākslu. Par sagatavošanu nākamajai profesijai skolotāja visu mūžu bija pateicīga Mālpils mājturības tehnikumam. Pēc studijām Latvijas Valsts universitātē sekoja pirmās darba gaitas Smiltenes kultūras namā, kur Valija Nadziņa bija rokdarbu pulciņa vadītāja.
1959.gadā Valija Nadziņa sāka darbu Smiltenes vidusskolā, kur 44 gadus savās bagātajās zināšanās un pieredzē nesavtīgi dalījās ar audzēknēm. Daudzas no viņām skolotājas rosinātas guvušas izcilus panākumus Latvijā un arī jaunatnes lietišķās mākslas izstādēs Krievijā, ASV, Čehoslovākijā, Kanādā, Japānā, Anglijā, Dānijā un Zviedrijā.
Valijas Nadziņas laikā mājturības apguvē skola ieņēma vienu no pirmajām vietām Latvijā. Viņas ierīkotais mājturības kabinets bija viens no labākajiem valstī. Skolotāja vidusskolā izveidoja aušanas klasi, kuras absolventes vēlāk ar labiem panākumiem strādāja Smiltenes vilnas pārstrādes uzņēmumā “Tiltlejas”, tā rosinot lietišķās mākslas ienākšanu rūpnieciskajā ražošanā.
Valija Nadziņa bija sabiedrības dvēsele. Ar viņas gādību skolas svinībās un uzņemot viesus allaž tika klāti balti galdi.
Skolotāja par sievietei noderīgiem un interesantiem tematiem rīkoja izstādes, kulinārijas kursus, sanāksmes un seminārus. Viņas lekcijas par lietišķo mākslu un mājturību bija iecienītas un gaidītas Latvijas pedagogu vidū.
Valija Nadziņa bija arī viena no tautas lietišķās mākslas studijas “Smiltene” vadītājām.
“Latviešu tautas tērpu var nēsāt jebkura karaliene,” teica skolotāja, arī viņai pašai bija vairāki, pašas darināti tautas tērpi.
Valija Nadziņa arī visbargākajos padomju gados prata ieaudzināt savās audzēknēs vēlmi būt radošām un oriģinālām, augstā cieņā turot latvisko dzīvesziņu un tradīcijas, rūpējoties par seno amata prasmju un tradīciju nodošanu nākamajām paaudzēm un rosinot izmantot etnogrāfiskos ornamentus arī mūsdienās. Ļoti tuvas skolotājai bija latviešu tautas dziesmas. Tajās Valija Nadziņa smēlās spēku, iedvesmu un gudrību. Viņa prata palikt bēdu zem akmens un iet tai pāri dziedādama.
Valija Nadziņa uzskatīja – skolotājam jābūt spilgtai personībai ar plašam zināšanām. Līdz pat mūža nogalei, kamēr vien ļāva veselība, ceļoja, interesējās par visu jauno, daudz lasīja, apmeklēja teātra izrādes un koncertus, rosinot to darīt arī savus audzēkņus. Augstas kultūras cilvēks, zinoša, skaista, cēla dāma ar staltu stāju, prasīga pret sevi un citiem – tādu skolotāju atceras kolēģi un audzināmo klašu skolēni, no kuriem daudzi līdz šodienai saglabājuši mīlestību uz lietišķo mākslu.
Skolotāja ir vairāku mājturības grāmatu autore. 1994.gadā izdota “Mājturība. Lietišķie tekstildarbi”. 1997.gadā iznākusi “Mājturība. Etnogrāfiskie izšuvumi. Kompozīcija”, 1998. gadā mācību burtnīca “Man’ māsiņa jostas auda”, 2012.gadā – grāmata “Jostas un prievītes” un “Etnogrāfiskais ornaments”.
Valijas Nadziņas izcilais darbs novērtēts ar daudziem apbalvojumiem. Taču skolotāja pati visvairāk lepojās ar goda nosaukumu “Tautas daiļamata meistare”, ko ar Latvijas Kultūras ministrijas lēmumu tautas lietišķās mākslas nozarē piešķīra labākajiem teorētiskajās zināšanās un tradicionālajās prasmēs.
Viņas dzīvoklis bija gluži kā maza lietišķās mākslas studija. Mūža izskaņā skolotāja savu bagāto rokdarbu kolekciju, grāmatas un īpašās, pašdarinātās drānas uzdāvināja Smiltenes novada muzejam.
Pēc aiziešanas pensijā, skolotāja aktīvi darbojās Smiltenes pensionāru apvienībā. Valija Nadziņa ļoti lepojās ar meitu Vitu un saviem mazdēliem Andreju un Raimondu, viņu panākumiem.
Ar tikpat lielu aizrautību kā skolā, viņa darbojās savā dārziņā, kur izaudzēja gan skaistus ziedus, gan augļus un dārzeņus. Draugu lokā par tradīciju bija kļuvusi tikšanās Zvaigznes dienā, kad Valija Nadziņa skaisti klātajā galdā cēla pašas gatavotos kārumus un dārza veltes. Dāvanā katrs saņēma viņas austu prievīti ar attiecīgo gadaskaitli.
Valija Nadziņa piederēja paaudzei, kas nopietni gatavojās arī aiziešanas dienai. Zinot, cik ļoti skolotāja prata novērtēt visu skaisto, Dieviņš viņu paņēmis pie sevis visskaistākajā laikā, kad zied ceriņi un ābeles. Lai viņai gaišs ceļš mūžībā!
