2020. gada 4. jūn.
A- A A+
Viegli lasīt

Smiltenes leģendas

Leģendas ir teiksmaini nostāsti par vietām, personām vai vēsturiskiem notikumiem, tās dzīvo tik ilgi, kamēr par tām kāds stāsta. Atzīmējot Smiltenes pilsētas simtgadi, Smiltenes novada muzejs apkopo teikas un nostāstus par Smiltenes pilsētu un tās tuvāko apkārtni un kuras ir stāstījuši mūsu senči.

Projekta “Iepazīstam Smiltenes leģendas” ietvaros plānots sagatavot kopumā piecu leģendu, teiku vai nostāstu lasījumus video formātā, lai rosinātu iedzīvotājus iepazīt teikas, nostāstus un leģendas, kuras apvij Smiltenei nozīmīgas vietas, personas un notikumus. Par Smiltenes un tās apkārtnes vietām ir pierakstītas daudzas teikas un nostāsti, kurus mantojumā ir atstājuši mūsu senči. Vēlamies novadniekus ar šiem stāstiem iepazīstināt, kā arī aicināt tos stāstīt saviem bērniem, jo tas veido mūsu piederības sajūtu Smiltenei un novadam. 

Ar apkopotām leģendām, teikām un nostāstiem par Smiltenes pilsētas vietām, personībām un notikumiem aicinām iepazīties zemāk. Sadaļa tiks laika gaitā papildināta. Aicinām arī novada iedzīvotājus  dalīties ar zināmām teikām, nostāstiem un leģendām, ko pierakstījuši vecāki un vecvecāki, tādā veidā kopīgi papildinot Smiltenes leģendu krājumu. Kontaktinformācija saziņai ar muzeja darbiniekiem  +371 25776631, e-pasts: [email protected] 

Header text

Header text

Teika “Cērtenes pilskalns”

Teika “Cērtenes pilskalns” publicēta avīzē Darba Karogs (Valka), Nr.48 (23.04.1988), kur Arturs Goba rakstā Senās Tālavas teikas un nostāsti, ir apkopojis dažas teikas un sniedzis plašāku analīzi. Par teikas avotu viņš rakstījis: “Laikraksta redakcijai tautā noklausītu teiku pierakstus atsūtījis smiltenietis M. Birkenfelds. [..] 1984. gadā teicēja Gorčika atcerējusies kādu teiksmojumu par Cērtenes kalnu, ko viņa ap 1900.gadu esot dzirdējusi no sava vectēva (sīkākas ziņas par teicēju M.Birkenfelds nav fiksējis)”.
Par teikā minēto Druvvaldi A.Goba raksta: “Kas šajā teikā ir ievērības cienīgs? Vispirms tas, ka «bajārs», kurš it kā kādreiz valdījis senlatviešu pilī tagadējā Cērtenes kalnā, ir nosaukts vārdā par Druvvaldi. [..] Lieta tā, ka vēsturnieki par Druvvaldi dažkārt saukuši vienu no Tālavas valdnieka Tālivalda dēliem. Indriķa Livonijas hronikā ir lietota rakstība – Drinivaldis, arī Drivinaldis. Senāk latvieši druva vietā ir teikuši dirve, arī drive. Tāpēc būtu loģiski domāt, ka arī arhaiskā forma Drivinaldis ar laiku pārvērtusies par Druvvaldis.”

Pilnu tekstu lasi ŠEIT. 

Smiltenes pils

Saglabāts oriģinālais teksts un stilistika. 

Ko stāstīja vecais Kubliņu krodzinieks par Smiltenes pili, kura atrodoties zem Smiltenes lauksaimniecības skolas.

Agrākos laikos staigājuši apkārt pa visām zemēm saucamie reiznieki, kuri meklējuši dažādus notikumus kā vēsturiskas vietas. Reiz Smiltenes Kubliņa krogā ieradies tāds reizotājs. Tas zinājis daudz nostāstus par Smilteni un it sevišķi par pašu Smiltenes muižu. Viņš stāstījis, ka viņam esot tādi vārdi, ar kuru palīdzību viņš varot ieiet zem apakšzemes pils, kas atrodoties zem pilskalna. Krodznieks tam neticējis. Tad tā abi kopēji pie galdiņa sēdēdami un, šņabi dzerdami, runājuši, kamēr nonākuši līdz pat strīdam. Tad reiznieks sacījis uz krodznieku, lai paņemot vējlukturi, viņš vedīšot uz apakšzemes pili. Bez tam, stingri nosacījis, ka ieiešot pilī, tad lai nekam neaiztiekot, citādi viņi būšot beigti uz mūžību. Sataisījušies un gājuši. Nonākuši taisni pie stāvā kalna, kur nu vajadzējis iet pilī. Tad reiznieks norunājis kādus vārdus un uzreizi atdarījušās plašas velēnu durvis un parādījusies gaisma. Abi gājuši iekšā. Vispirmāk vedis garš, garš gaņģis. Tā gājuši, kamēr nonākuši kādā lielā zālē. Te bijušas daudz bagātības, kur pat nav ar vārdiem izteicamas. Gājuši tāļāk, ta pienācis pie krodznieka melns suns, apostījis un aizgājis, nonākuši kādā citā istabā, tie ieraudzījuši pie galda sēdam kādu jaunavu, kura kaut ko lasījusi. Tā lasīdama nemaz neieraudzījusi, kā ienākuši divi svešinieki. Krodzniekam palicis bail, sākuši nākt atpakaļ, bet viņam tā gribējies paņemt vienu zelta dvieli, kas karājies turpat blakus uz šņores. Krodznieks nenocieties un gribējis jau ņemt, kā pielicis roku, tā uzreizi velēnu vārti aizdarījušies un tie nu vairs netikuši ārā. Ko nu darīt? Reizniekam bijuši tikai tādi vārdi, ar kuriem tas varējis tikt pilī, bet tādu vārdu, kā no pils ārā tikt, tādu nav bijis. Nu bijuši abi postā, kur nu tiks ārā? Gājuši atpakaļ tanī istabā, kur sēdējusi jaunava un lasījusi. Iegājuši, bet pie galda nav vairs jaunavas bijis, bet tur gulējis melns suns. Piegājuši pie galda, tie uzskatījuši lielu, lielu biezu grāmatu, četrreiz lielāku kā Bībeli. Abi tuvāk ieskatījušies grāmatā, bet tur bijis rakstīts: “Visu, visu gudrību, gudrību grāmata”. Sākuši lasīt un meklēties, vai nevarēja atrast tādas gudrības,, kā tikt no šīs burvju pils ārā. Meklējuši, meklējuši, bet tādas gudrības nav bijušas. Krodznieks ar reizotāju nav vairs neko varējuši darīt, kā vienīgi modināt melno suni, jo citur nekur nevienas dzīvības nav bijušas. Suni arī uzmodinājuši, bet nu suns sācis stipri riet, ka visa pils skanējusi. Tā pa vienām durvīm ieskrējis melns kungs, sadusmojies un saucis: “Kas mani traucē šinī klusā vietā? Esmu še dzīvojis vairāk kā 200 gadu un mans suns nekad nav rējis!” Tā melnais kungs pacēlis spodru zobenu un gribējis cirst krodzniekam. Bet, par laimi, reiznieks apķēries, un izrāvis no kabatas savu spieķīti, kuru tam devusi kāda veca sieviņa cīņai ar ļauniem ļaudīm un gariem. Reiznieks zvēlis ar spieķīti melnam kungam, ka tas uz vietas bijis pagalam, tad nosituši arī melno suni. Nu domājuši, kā nu tiks brīvi, bet nekā. Sākuši meklēt pa lielo šķirstu, kur atraduši kādas akmens tāfelītes, uz kurām atraduši kādus rakstus, starp tiem atraduši arī kādus buramvārdus, ar kuru palīdzību tikuši laukā no pils. Kad iznākuši ārā, tad reizotājs pateicis atkal savādus vārdus un velēnu durvis aizvērušās. /LFK 989, 15 Pier. Ēriks Liepiņš, Smiltenes 6 kl. pamatskola, dzirdēts Bilskā, 1930.g./

Lasi arī Garamantas.lv: 

Gintas Pērles-Sīles komentārs:

 “Pilskalna vizuālais izskats (augstums, stāvās nogāzes, grāvji, vaļņi, terases), atrašanās vieta, atradumi ir bijis pamats pilskalna apkārtnes iedzīvotājiem atrast skaidrojumu par zīmīgo vietu savas dzīvesvietas tuvumā – radīt stāstus, kas tā vai citādi izcēla un nodalīja šo kalnu citu apkārtējo vietu vidū. Pēc vēstītājfolkloras pētnieku domām, teikai kā komunikācijas veidam viena no funkcijām ir vajadzība izskaidrot jeb mitoloģizēt apkārtējo pasauli un kaut ko no vispārējā, apkārtējā izcelt kā īpašu, vienīgo.” Smiltenes pils, tagad Kalnamuižas, gadījumā1 teikas Latviešu folkloras krātuvē atrodamas vien divas, turklāt abas pierakstītas no viena teicēja Bilskā. Viens avots liek pierakstīto materiālu tvert piesardzīgāk, jo tas varētu liecināt par materiāla apzinātu vai neapzinātu “viltošanu”. Piemēram, teicējs par citu vietu dzirdētus stāstus pārnesis uz sev tuvo apkārtni. Iepriekš minētā teksta gadījumā tas būtu pilskalnu teikās nereti ir sastopamais motīvs, ka nogrimušā pilī (Smiltenes gadījumā – daļa saglabājusies zem zemes, bet nav sniegts skaidrojums, kā) vēl turpinās dzīve. Teikā redzam arī motīvu, kas sastopams arī brīnumpasakās, proti, zaldāts/ trešais tēva dēls/muļķītis utt. nolaižas pazemē, kur neko nedrīkst  aiztikt. Galvenais varonis (šajā gadījumā – krodzinieks) tomēr aiztiek un attiecīgi viņam pienākas sods jeb pārbaudījums (netiek atpakaļ virszemē). Šīs teikas gadījumā ir tikai jānosit suns un kungs (lai gan sākotnēji suns tiek modināts, lai tiktu ārā no pazemes), bet pasakās varētu būt arī daudzgalvains velns, pūķis u.c. Folkloristikā šāda veida motīvi tiek saistīti ar iniciāciju, proti, galvenajam varonim ir jāiztur rituāls/ pārbaudījums, kura noslēgumā varonis iegūs “reālu” dzīvi (varu, laulību u.c.). 2 Teiku trūkums par Smiltenes pils vietu, iespējams, noteicis tas, ka tajā pašā vietā uzcelta jaunā muiža, tādējādi iztraucējot nostāstu veidošanos.

1 Ritums R., Tāle I., Urtāns J., Vītola I. Teikas par Latvijas pilskalniem. ​Latvijas Universitātes raksti​. 695.
sēj. R.: Latvijas Universtitāte, 2006, 8.lpp.

2 Barovskis I.

“Iepazīstam Smiltenes leģendas” otrā leģendas video versijas tapšanā pateicamies Guntaram Baranovskim, kas ļāva izmantot sava vīna pagraba skaistās velves, lai radītu īpašo noskaņu. Esam priecīgi, ka mūsu projektā piedalās arī mūsu novadniece, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Ginta Pērle-Sīle. Viņa palīdzējusi atlasīt teikas un nostāstus, kā arī sniegusi savus komentārus par izvēlēto folkloras materiālu.

Mēra pils

Pilī dzīvojis agrāk kāds kungs. Tam kungam bijusi istabas meita. Kura gulējusi viena pate savā istabā. Nakti ap pulkstens divpadsmitiem viņa dzird, ka viens bufete krāmē traukus no skapja ārā. Viņa ļoti sabijusies, bet nedrīkstēsi [nedrīkstējusi] kliegt. Dzird kad slēdz viņas istabas durvis un ienāk iekšā, ka kājas vien knakš. Viņa sākusi kliegt. Sanākuši visi cilvēki, kas bijuši pilī. Un neviens neko neatradis. Tikai bufetes skapja durvis atvērtas.

Lasi oriģinālu:  http://garamantas.lv/lv/file/458194 

 

Teika par Smiltenes pilsmuižas īpašnieku Braunu un Smiltenes saimnieku ar vīzēm

Reiz pie Brauna ieradies kāds Smiltenes saimnieks un lūdzis palīdzību, taču tās vietā saņēmis pavēli pēc mēneša atvest uz Rīgu divus vezumus vīžu. „Kad saimnieks ar vīžu vezumiem aizbraucis uz Rīgu pie Brauna,” turpina stāstītājs, „tad tas pavēlējis ar vīzēm aizbraukt pie Rīgas pils, un katrs, kas to dienu pilī gājis uz balli, no saimnieka nopircis pāri vīžu, jo bez vīzēm Brauns nevienu todien ballē nelaidis. Saimnieks abus vezumus pārdevis īsā laikā un saņēmis labu naudu.
(.. 20. gadsimta sākumā Hugo Skujiņas Smiltenē uzrakstītā teika par ģenerālgubernātoru Braunu. No vēstures avotiem zinām, ka Brauns — ilggadīgais Vidzemes ģenerālgubernātors 18. gadsimta otrā pusē un reizē Smiltenes pilsmuižas īpašnieks — savās personīgajās īpašībās bija savāds, patvaļīgs ekscentriķis..)

Teikas avots: A. JOHANSONS LATVIJAS KULTŪRAS VĒSTURE 1710-1800.- Izdota Stokholmā, izdevniecība Daugava, 1975. (432 lpp. Lasi ŠEIT

 

Teikas par Velna purviņu

Nostāsts par Smiltenes Velna purviņu

Smiltenes apkārtnes augsto pauguru starpā atrodas neliels purvs, kuru sauc par velna purviņu. Uz šo purviņu kurš agrāk bijis daudz lielāks, katru nakti braucis kāds Smiltenes kungs ar velniem dzīrot, jo kungs bijis savu dvēseli pār devis nelabajam. Katru rītu priekš gaiļiem dzīrotāji devušies no purviņa ārā, mājās. Kādu rītu kungs, mājās braucot, drusciņ nokavējies, ticis jau gandrīz no purviņa laukā, bet — iedziedājies gailis, un kungs palicis apakšā purvā. No tā laika apkārtnes iedzīvotāji nekad vairs neredzējuši melno kungu ap pusnakti uz purviņu braucam. Arī no Smiltenes viņš pazudis. Tikai bieži vēl ap pusnakti Velna purviņa tuvumā parādījusies melna kariete ar četriem melniem zirgiem un atkal pazudusi. Purviņš pamazām sācis apaugt ar zāli un krūmiem, bet pašā vidū palicis ļoti dziļš avots, kas pastā vīgi mutuļojis. Kādreiz Velna purviņa tuvumā zem kokiem apsēdušies ceļa gājēji atpūsties. Viņu suns piegājis pie avota ūdens palakties, bet ar lielu spēku ierauts tur iekšā. Šinī pašā velna purviņā atradies liels akmens. Kad Smiltenē celta baznīca, velni kādu nakti, lai aizkavētu baznīcas celšanu, sākuši velt lielo akmeni uz baznīcu — durvīm priekšā. Bet iedziedājies gailis — un akmens palicis ceļa malā, baznīcas tuvumā. Vēlāk tas atnesis daudz nelaimes. Reiz braukuši kāzinieki. Gar akmeni braucot, līgavas vedēja zirgs pēkšņi iztrūcies. Līgava izkritusi no ratiem un bijusi pagalam. Tādā pašā kārtā galu dabūjis arī kāds tiesas vīrs. Vēlāk akmens pats no sevis nozudis no ceļa, bet arī Velna purviņā viņa vairs neatraduši. [Latvijas Jaunatne, Nr.69 (01.01.1931), Kārlis Mangalis, Smiltenes Bērzaines pamatskolā]


Teika par Smiltenes “Elles purviņu”

Smiltenes tuvumā atrodas kāds purviņš, kurš tautā tiek saukts par Elles purviņu. Agrāk purviņa vidus bijis pāraudzis biezu sūnu kārtu un gar malām bijis ūdens. Tuvumā nav drīkstējis neviens rādīties, jo ticis rauts purviņā iekšā. Naktīs tur rādījušies spoki. Reiz braucis kāds kungs divjūgā. Zirgi sākuši trakot un nokļuvuši purviņa malā. Viss pajūgs ierauts purviņā, tikai ilksis vien palikušas ārā. No ilksīm izaugušas divi priedītes. [Sabiles pilsētas 6-klašu pamatskolas vākums, pierakstītājs I. Jansons, Pierakstīšanas laiks/vieta 1938, Sabile, Talsu novads]


Smiltenes Elles purviņš

Smiltenē atrodas kāds purviņš, tautā saukts Elles vai velnu purviņš. Tam tuvumā neviens nav drīkstējis rādīties, jo ticis rauts purviņā iekšā. Naktīs tur rādījušies spoki. Ap šo purviņu vijas dažādi nostāsti.
17.g. simtenī, kad zviedri iebrukuši Vidzemē, netālu no velna purviņa, stāvējusi stalta bruņinieku pils. Zviedri gribējuši pili ieņemt. Tas licies izdevīgi no kāda pakalna, šaipus velna purviņa. Bet tā kā zviedriem bijuši balti apģērbi, un velni baltu nav ieredzējuši, jo tā esot eņģeļu krāsa, velni visus ieročus ierāvuši purviņā. Pili zviedri nevarējuši ieņemt. Tad zviedru karapulks ar cepurēm sanesis tagadējo pilskalnu. No tā tad zviedri viegli ieņēmuši pili.
18.gadu simtenī krievi iebruka Vidzemē. Tad krievu karaspēks ar ģenerāli Šeremetjevu apmeties Grotūžu muižā. Tuvējās upes ūdens bijis negaršīgs. Tad smiltenieši ieteikuši velna purviņa avota ūdeni. Smiltenieši domājuši, ka velni krievus ieraus purvā. Bet krieviem bijis sarkans apģērbs, un velni tos neaiztikuši, jo velni paši ir sarkani. Reiz krievu ģenerāļa Šeremetjeva meita gribējusi redzēt gardā ūdens avotu. Viņa braukusi uz velna purviņu baltā sidraba karietē, kuru vilkuši četri piena balti zirgi. Jaunā grāfiene bijusi apģērbusies baltās drēbēs. Līdz ko viņa braukusi garām stāvajai vietai pie velna purviņa, velni viņu ievilkusi purviņā.
1918. gada 18. novembrī, kad nodibinājās Latvija, velnu ala ar troksni aizgruvusi ciet. Zilas un sarkanas ugunis vien nošķīdušas. No tā laika neviens velns nav redzēts. [Nosaukums: Cīrulītis; Izdošanas datums: 01.04.1936; Izdevuma numurs: 7; Autors: Ilga Krīgere, Smilteenes pils. 1. 6-kl. pamatsk. V kl. skoln.]


Teika par Smiltenes „Elles purviņu.”

Smiltenes tuvumā atrodas kāds purviņš, kurš tautā tiek saukts par Elles purviņu. Agrāk purviņa vidus bijis pāraudzis biezu sūnu kārtu un gar malām bijis ūdens. Tuvumā nav drīkstējis neviens rādīties, jo ticis rauts purviņā iekšā. Naktīs tur rādījušies spoki. Reiz braucis kāds kungs divjūgā. Zirgi sākuši trakot un nokļuvuši purviņa malā. Viss pajūgs ierauts purviņā, tikai ilksis vien palikušas ārā. No ilksīm izaugušas divi priedītes. [Nosaukums: Latvijas Jaunatne; Izdošanas datums: 01.03.1936; Izdevuma numurs: 121; M. Bāliņa, Smiltenes – Mežoles skolā]


Gintas Pērles-Sīles komentārs

Par Velna (Elles) purviņu Smiltenes apkārtnē ir vairākas teikas. Jādomā, ka nosaukums uz šo vietu pārceļojis. Vadoties pēc pierakstītā, purviņa atrašanās vieta agrāk varētu būt bijusi vairāk ārpus Smiltenes. Iespējamā atrašanās vieta varētu būt netālu no ceļa Smiltene – Mežole. Atsevišķas pieraksta detaļas par atrašanās vietu ļauj pieņemt apgabalu, starp Smilteni un Mēriem. Iespējams, tas izzudis, jo veikta meliorācija, iespējams, ceļu izbūves dēļ u.tm. Attīstoties lauksaimniecībai, bieži vien šādas, tautas atmiņā īpašas, vietas tikušas izpostītas. 

Purvs teikās bieži rādīts kā īpaša vieta. Katram no mums ir zināmi vai pat paša piedzīvoti apmaldīšanās gadījumi. Purvos bieži redzēti spoki, māņi. Tipiski ir purvos notikušo izskaidrot ar Nelabā darbošanos. Biologs R. Galenieks norāda uz vairākiem purvu raksturojošiem elementiem, ko varam izmantot, lai skaidrotu, kādēļ purvs saistās ar bailēm un negatīvu pieredzi. Pirmkārt, purvā bieži ceļas migla, kurā viegli nomaldīties, nokļūt akačos. Otrkārt, agrāk ceļš nebija nodalīts no apkārtējās vides (nebija norobežojumu gar malām, grāvju abās pusēs). Daudzviet ceļi veduši tieši pāri purvam. Tas it viegli tumsā, miglainā laikā var radīt apstākļus, kad “velni ierauj” purvā. Sliktas redzamības apstākļos, jo īpaši miglā, mums pat ļoti pazīstama apkārtne izskatās citādi. Jo īpaši, kad “bailēm lielas acis”, agrāk zināmie drošie objekti iegūst pārdabiskas izskatu (un spējas). Saulainās vasaras dienās ellīgumu purvam piešķir vaivariņi, kas padara “dullu galvu”, tā sarežģījot ogotāju izkļūšanu no purva. Kā redzam, arī Smiltenes Velna (Elles) puviņa teiku motīvos ir saglabājušies priekšstati par purvu kā nešķīstu vietu.

Smiltenes Baznīcas noslēpums

Kad celta Smiltenes baznīca, tad nezin kas bijusi par nelaimi, ka nevarējuši uzcelt baznīcu. Cik pa dienu uzcēluši, tik pa nakti nojaukts. Tā mūrnieki mocījušies veselu mēnesi un nevarējuši nekā uzmūrēt. Nekā nevarējuši darīt. Visur taujājušies, bet tāda neviena nav bijis, kas varējis stāsīt kādu gudrību kā tikt vaļā, lai mūris negāztos. Reiz pienācis pie mūrniekiem kāds vecs, sirms vecītis, tas teicis: “Ko jūs te mokaties, kādēļ neceliet ātrāk baznīcu?” Tad mūrnieki izstāstījuši, ka nezin kas pa nakti mūri nojaucot. Nu vecītis sācis stāstīt. Kād celta vecā baznīca, tad arī bijusi tā pati nelaime, ka mūris pa nakti sagāzies. Bet tur atkal bijušas zāles ko tādās lietās darīt. Vaidzējis dabūt kādu jaunavu, kas grib glabāt baznīcas atslēgas. Tāda arī gadījusies un tad aizvilināta uz baznīcu un iemūrēta sienā. Mūrnieki dabūjuši par to zināt, tūliņ nākošā tirgus dienā dabūjuši kādas atslēgas un skrējuši pa tirgus laukumu saukdami: “Kas grib glabāt baznīcas atslēgas, kas grib glabāt baznīcas atslēgas!” Tad arī pienākusi kāda jaunava, kura to apsolījusies darīt. Lai jaunava nesaprastu, kas ar viņu notiks, tā aizvesta uz Kubliņa krogu un tur labi piedzirdīta ar vīnu. Pēc tam jau mūrī bijusi ietaisīta tik liela istabiņa, kurā var ielikt galdiņu, krēslu. Tur arī jaunava ielikta, tā mūris aizmūrēts. Ļaudis stāsta, ka vēl šo baltu dien, jaunava tur sēdot pie galdiņa baznīcas mūrī. No tās reizes arī mūris vairs nav gāzies. /LFK 989, 14. Pier. Ēriks Liepiņš, Smiltenes 6 kl. pamatskola,. dzirdēts  Bilskā no vectēva, 1930.g./


Citas teikas:

Kad vecā baznīca pie Blomiem sagruvuse, tad jaunā un tagadējā, vēlāk pārbūvēta, Smiltenes baznīca celta. Vispirmā baznīca Smiltenē celta maziņa, un saukta Māras baznīca. Par Māras baznīcu saukta tāpēc: kad baznīca celta, tad tik, cik pa dienu ticis uzcelts, tas pa nakti bijis sagruvis. Tad iemūrēta kreiai pusē no altara sienā jauna, nevainīga meita, vārdā Marija, tai iedotas visas baznīcas atslēgas. Tad celšanas darbi tūliņ sekmējušies. /LFK 528, 244, pierakstīts Nigrā/

Senos laikos bijis paradums jaunceļamās baznīcas mūros iemūrēt kādu bērnu, kas glabātu jaunceļamās baznīcas atslēgas. Tādēļ arī, ceļot Smiltenes baznīcu, sasaukuši apkārtnes bērnus, lai izvēlētos, kuru ziedot dievnamam. Jautājuši bērniem, kurš grib glabāt baznīcas atslēgas, bet bērni cits caur citu klieguši: “Es! Es!” Tad nolēmuši, lai dievs pats izšķir, kurš bērns viņam labāk patīk. Bērniem likuši skriet ap baznīcu. Kurš pirmais apskries, tas dabūs baznīcas atslēgas. Kā pirmā pieskrējusi maza meitenīte. Viņu tad arī iemūrējuši baznīcas mūrī. Pusnaktī, ejot gar baznīcas sētu, uz baznīcas trepēm gājēji redzot mazu meitenīti stāvam baltā kleitiņā, ar lielu atslēgu rokā. /LFK 1769, 1724, pierakstījusi Gaida Puriņa, Rīgas pilsētas XI Anri Barbisa vidusskola, teicēja Kristīne Vīķele, Smiltenē, 1948.g./

Senos laikos apkārtnes iedzīvotāji nolēmuši Smiltenes kalnā celt baznīcu. Sadabūjuši amatniekus un norunātā dienā visi ķērušies pie darba. Daži ar zirgiem veduši akmeņus,, bet citi likuši akmeni uz akmens, un baznīca augusi augumā. Bet tavu postu! Cik dienā uzcēluši, tik velns pa nakti noārdījis. Neko darīt! Nākošā dienā cēluši atkal, bet nakti velns atkal klāt un noārdījis. Tā tas turpinājies trīs dienas. Cilvēki nezinājuši, ko darīt. Te ceturtā dienā garām gājis kāds vecītis, kas izstāstījis, ka baznīcas mūrī vajagot iemūrēt nevainīgu jaunavu. Tad velns nevarēšot nekā izdarīt. Tā arī izdarījuši. No tās reizes bijis miers. Darbs gājis uz priekšu. Drīz kalnā pacēlusies skaista baznīca, kas pastāv vēl līdz šai dienai. Tikai ceļinieki stāsta, ka ejot gar baznīcu šad tad dzirdot it kā klusus vaidus, kas nākot no baznīcas mūriem. /LFK 1769, 1726, pierakstījusi Gaida Puriņa, Rīgas pilsētas XI Anri Barbisa vidusskola, teicēja Kristīne Vīķele, Smiltenē, 1948.g./

Teika par Smiltenes baznīcu

Smiltenes baznīcā tikuzi agrāk par svētāku turēta nekā citas, tāpēc, ķa sī esot “Māras baznīca”. Tapēc arī pat no attālākiem apgabaliem nākuši uz to un veduši dažāduz “zieduz” līdz. Sevišķi daudz braukuzi tā sauktajā “Mazajā Māras dienā’ (2. jūlijs), kurā dienā Smiltene tirguz tiek noturēts. Tad ļaudis sabraukuzi no malu malām, neaizmirsdami arī ņemt krietnuz zieduz līdzi. Šos tad citi nolikuši nevienam neredzot, pie baznīcas, daži turpretim nodevuzi tos baznīcas nabagiem, laikam lai šie prieks viņiem “Māras” baznīcā lūgtu Dievu. Bet ne vien dzīvie godājuzi šo baznīcu un to par sapulces vietu izraudzījušies, bet arī mirušie to dažureiz apmeklējuzi, kā sekojošā teikā to stāsta: “Kādai sieviņai – atraitnei Smiltenes apkaimē vienīgā meita pašās jaunības gados bija nomiruzi. Nabaga māte pavadījuzi dienas vienās asarās un lūguzi Dievu, lai Tas novēlētu viņai tikai vienu reisi vēl redzēt mīļoto meitiņu.
— Te kādu nakti meita viņai parādījuzies sapnī un teikuzi, ka nākošā naktī ap pulksten 12 baznīca miroņu sapulce būšot, kura miroņi lielā pulkā salasījušies dziedāšot kā dzīie. Šinī pulkā arī viņa būšot. Ja nu māte gribot šo redzēt, tad lai ejot minētā naktī uz baznīcu. Viņai ieejot visi miroņi gan sākšot uz viņu skatīties, bet tad tikai lai nebīstoties. Bet ja bailes sākot mesties, tad labāk lai mūkot. Ja nespējot citādo vairs izbēgt, tad lai nometot savu villainīti. Mātei gan bija bailes vienai miroņu barā doties, bet tomēr mīlestība uz mirušo meitu pārspējusi bailes un viņa apņēmusies iet uz baznīcu.
Noteiktā naktī viņa ar savu villainīti apsegusies, devusies uz baznīcu. Baznīca bijusi koši apgaismota un no iekšas dziedāšana atskanējusi. Bez bailēm viņa gājusi iekšā. Tik līdz kā viņa iegājusi, dziedāšana apklususi un visi miroņi sākuši uz viņu skatīties un nākuši tuvāk. Nu arī sieviņas drošībai bijis gals. Viņa metusies uz durvju pusi un viss miroņu bars miņai pakaļ. Izskrējusi laukā, iedrošinājusies atskatīties atpakaļ un ar izbailēm ieraudzījusi, ka arī ārā miroņi viņai pakaļ dzenas. Briesmīgās bailēs viņa nometusi savu villainīti pie baznīcas dārza vārtiem un pati iemukusi tuvējā Naužēnkrogū. Miroņi viņai vairs pakaļ nedzinušies, bet otrā rītā viņa atradusi samu villainīti sakapātu pie baznīcas dārza vārtiem.  [Nosaukums: Baltijas Vēstnesis; Izdošanas datums: 08.12.1892; Izdevuma numurs: 279;  Piltiņu Dāva atstāstīta]


Gintas Pērles – Sīles Komentārs:

Teiku, kurās būtu vēstīts par Smiltenes baznīcu, Latviešu folkloras krātuvē nav daudz. Tās vēsta par baznīcas celšanu un visās tajās atkārtojas motīvs, ka, lai baznīcu varētu uzcelt, tajā nepieciešams iemūrēt cilvēku jeb upurēt būvei. Teikās par Smiltenes baznīcu atpazīstam arī formulas, ko dzirdētas citās, piemēram, “viss, kas pa dienu uzcelts, pa nakti tiek nojaukts” , “tiek jautāts meitenēm/ bērniem “kurš grib kļūt par atslēgu glabātāju” u. tml. Varam secināt, ka Smiltenes baznīcas celšanas teikās izmantoti motīvi un arī formulas, kas sastopamas arī citur Latvijas teritorijā par citām pilīm un baznīcām, tādējādi iekļaujoties šajā vēstītājas folkloras tradīcijā.

Nedaudz komentējot par tradīciju upurēt būvei, jāsaka, ka šo jautājumu ir pētījuši zinātnieki.

Meklējot atbildi uz jautājumu, kādēļ upurēts būvei, jāpiemin upurēšanas vai ziedošanas tradīcijas vispārēji, kur mēs zinām, ka ziedošana tiek veikta, jo dieviem šīs veltes ir nepieciešamas, jo tiem tiek piedēvētas cilvēciskas īpašības (sarežģīti sakot, tiem ir antropomorfa daba), otrs ziedošanas veids, kur būtu pieskaitāms arī būves upuris, ir raksturojams ar sakāmvārdu: “Dots devējam atdodas,” jeb pētnieces Jolantas Jurēvicas vārdiem sakot : “Cilvēks, saņemdams no dabas (vai dieviem) dažādas veltes, saprot, ka devumam jābūt abpusējam. Pastāv gadījumi, kad cilvēkam ir nepieciešamība kaut ko novērst (varbūt kādu ļaunumu, kas radies tā iemesla dēļ, ka dievi nav saņēmuši pienācīgas dāvanas), kaut ko izlūgties (..). Nevar gūt dzīvinošu impulsu, nekā nedodot.(..) ”.[1] To var skatīt arī perspektīvā, ka cilvēks cenšas izpirkt savus grēkus, izvairīties no nāves, aizstājot sevi ar salīdzinošo upuri – citu cilvēku, dzīvnieku [2]. Vairāki pētnieki uzskata, ka laika gaitā cilvēka upuris transformējies uz dzīvnieka un priekšmetisko upuri. Meklējot atbildes arheoloģijā, J. Jurēvica izsaka minējumu, ka tradīcija upurēt būvei cēlusies no akmens laikmeta, kad mirušos bieži mēdza apglabāt dzīvesvietās. Tas izskaidrojams ar ciešajām kolektīva locekļu saitēm, tomēr, iespējams,  lai mirušie senči sargātu kopienas locekļus vēlākos laikos, šī tradīcija ir pārveidojusies būves upura tradīcijā. [3] Tātad, atbildot uz jautājumu, kādēļ iemūrēja cilvēkus, atbilde ir – upuris nepieciešams, lai celtni veiksmīgi uzceltu un tā ilgi kalpotu.
Vai baznīcā patiesi iemūrēja cilvēkus? Veicot pārbūves baznīcās, piemēram, Rīgā sv. Jēkaba baznīcā4, Cēsu Sv. Jāņa baznīcā5 un vēl vairākās vietās ir atrastas iemūrētu cilvēku atliekas. Vai cilvēks ir bijis iemūrēts arī Smiltenes baznīcā? Tajā, ko apmeklējam šodien, domājams, ka nē, jo 1857.- 1859. gadā, kad notika pamatīga baznīcas pārbūve, pārbūvējot 18.gs. ēku (uzcelta pēc tam, kad 1702. gadā zviedru karaspēks nodedzināja iepriekšējo), šādu upuri visticamāk vairs neveica. Tomēr tā kā pirmie baznīcu datējumi Smiltenē sniedzas līdz pat 14. gs., ēkas bijušas vairākas, izslēgt to, ka būves upuri bijuši, nevaram.

Teiku nav, bet saistībā ar baznīcu nepieciešams minēt vairākus latviešu kultūrvēsturē nozīmīgu vīru vārdus: Svante Gustavs Dīcs​, (1670 – 1723) Smiltenes mācītājs. Luterāņu dziesmu tulkotājs no vācu valodas. Pirmie Dīca atdzejojumi publicēti 1708. gadā Vidzemes latviešu luterāņu dziesmu grāmatā. Piedzīvojis un pārdzīvojis zviedru laiku, Dīcs ir tulkojis arī no zviedru valodas – Zviedrijas baznīcas rokasgrāmatu (1708). S.G. Dīcs tulkojis no vācu valodas Johana Kundīzija darbu ​Geistliche Perlen-Schmuck. ​Viņa tulkojumā ​“Garīga pērļu rota” ​nāk klajā Rīgā 1711. gadā un ir ​pirmā latviešu sievietēm domātā grāmata​. Tajā iekļauti dažādu autoru lūgšanu fragmenti, garīgas dziesmas, kā arī sadzīviski padomi dzīves mākslā. Grāmata kārtota astoņās nodaļās jeb ​pērļu virknēs​ atbilstoši sievietes dzīves gājumam – meitene, līgava, māte, atraitne, sieviete dzīves galā; 8. pērļu virkni veido dziesmu izlase.

Jakobs Lange​ (​1711 – 1777)- Ēveles, bet lielāko mūža daļu – Smiltenes mācītājs. Mūža
pēdējos gados – Vidzemes ģenerālsuperintendants. Piedalījies Bībeles 2. izdevuma sagatavošanā (1739), pārstrādājis M. Lutera katehismu “Tā atzīšana tās patiesības..” (1773). Tulkojis no vācu valodas un papildinājis ārsta P. Vildes medicīnas apcerējumu, kas latviešu valodā publicēts ar nosaukumu “Latviešu Ārste” (1768-69, 1-25). ​“Latviešu Ārste” tiek  uzskatīts par pirmo periodisko izdevumu latviešu valodā.​ Lange bijis labs latviešu valodas pratējs, nozīmīga viņa ​vārdnīca “Pilnīga vācu-latviešu un latviešu-vācu vārdnīca​”, 1772-77).

Kārlis Kundziņš (1850 – 1937​) – mācītājs un literāts. Smiltenē kalpojis no 1880. gada. Sākot ar 1869, laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” iespiestas K. publikācijas par vēstures, etnogrāfijas u.c. jautājumiem. Tulkojis un lokalizējis stāstus. Nozīmīgākie pētījumi: “Ernsta Glika nopelni” (1873), “Vecais Stenders savā dzīvē un darbā” (1879), “Kārlis Hūgenbergers” (1888), “Kronvalda Atis” (1905), kultūrvēsturiska apceri “Smiltene” (1926).

1. Jurēvica, Jolanta. Ieskats senajās latviešu ziedošanas tradīcijās. Kultūras krustpunktu meklējumi. Rīga: Latvijas Kultūras akadēmija, 1998, 142. lpp.
2. Turpat, 142. lpp.
3. Turpat 152.lpp.









Kalendārs

Ceļvedis
Slider