Manā stāstā par to laiku atmiņām gribu teikt, ka tas nebija pūļa instinkts – visi brauc uz barikādēm, mēs arī. Ģimenē šo mīlestības sēkliņu iesējuši senču senči, ko tagad redzam filmās par Latviju, cik dārga un lolojama tā ir bijusi visās paaudzēs, kaut mainījušās daudzas varas. Dziesmas, tautasdziesmas, stāsti, atmiņas, ko bērnībā dzirdēju, atstāja uz mani ļoti emocionālu iespaidu.
Kad ar savu vīru Andri bijām nodibinājuši ģimeni un abi dēli paaugušies, kopā ar māsas un brāļa ģimenēm un viņu bērniem, devāmies ar kājām pa Kukažiņas ceļiem no Tilta kroga līdz Sila krogam Druvienā, jo mamma un vecāmamma bieži stāstīja par Kukažiņu, kura vienmēr ar pauniņu bija ceļā pie tā bērna, kuram tobrīd klājās visgrūtāk… Mēs, tāpat kā Kukažiņa, atpūtāmies uz Lielā akmens un stāstījām saviem bērniem šo stāstu. Tad Poruka skolā likām atminēt, kura Buņģa, kura Cibiņa maizes kulīte. Protams, Buņģim tā bija lāde. Šīs atmiņas neizdzēšamas.
Pēc dažiem gadiem, turpat Druvienā, skatījāmies „Skroderdienas Silmačos” un tad jau gaisā virmoja Atmodas nojausmas. Imantdienas Piebalgā, mikrofona aptaujas koncerti, Dziesmu svētki – viss piedzīvotais kāpināja spēcīgas jūtas, kuras veidoja dzīvei pamatu.
Un kur tad vēl spēcīgās personības, kas veidojušas un stiprinājušas mūsu abu vērtību izpratni. Tie ir mūsu bijušie ļoti cienījamie Smiltenes vidusskolas skolotāji – direktors Elmārs Blīgzna, mīļie Dzidra un Elmārs Nātras, tuvu ģimenei stāvošais Roberts Māziņš, dakteri Krūmali. Tās vienmēr bija garas sarunas, kurās gribējās klausīties vēl un vēl. Par ideālo Latviju.
Paralēli ikdienas darbiem un sadzīvei, sajūtās piedzīvojām to pašu, ko daudzi tajos gados – kaut kas cēla Tevi spārnos, Tu lidoji, jo ticēji, ka priekšā ir kaut kas gaišs! Bet viss nebija tik vienkārši.
Tieši Elmāram Nātram uzticoties, no pirmajām dienām iesaistījos LTF Smiltenes nodaļas organizētajās aktivitātēs, skolotājs bija LTF domes loceklis, daudzos jautājumos Dainis Īvāns padomu prasīja tieši viņam, jo skolotājs bija autoritāte valsts mērogā. Smiltene kopumā bija ļoti spēcīga un vienota, Juris Zušmanis, Jānis Fabiāns, Ojārs Spalviņš, Didzis Nīmants… vēl un vēl.. kur dedzīgākus vīrus vēl pameklēt. Spēcīgākais atbalsts bija no 8 CBR, kur Juris Zušmanis organizēja smilteniešu piedalīšanos visās manifestācijās, Baltijas ceļā, barikādēs.
Abi ar vīru visur piedalījāmies. Manifestācijā 1988.gada 7.oktobrī Mežaparkā, kad pirmo reizi mastā plīvoja sarkanbaltais karogs un tauta dziedāja lūgšanu, bija viens no saviļņojošākajiem brīžiem manā dzīvē, apslēpto ilgu piepildījums, īsta laimes sajūta.
1991.gada 13.janvāra manifestācija Daugavmalā bija pilnīgs pretstats. Bijām to 150 smilteniešu vidū, kas devās aizstāvēt brīvību, jo Lietuvā jau bija kritušie. Bija draudīgi, pār demonstrantu galvām lidoja helikopters un kaisīja lapiņas, no tilta puses nāca ziņa, ka tuvojas tanki, taču sarkanbaltsarkano karogu jūra mūs nosargāja. Dzirdam aicinājumu palikt Rīgā un aizstāvēt valdību. Kā visu Atmodas laiku, arī tajā brīdī izcilu Tēvzemes mīlestību parādīja Jānis Fabiāns ar dēlu Dzintaru, mirklī pieteikdamies palikt valdības sardzē un vēl vairāki smiltenieši. Stāvoklis bija kļuvis pavisam draudīgs. Bija nolemts veidot barikādes. Atgriežoties mājās, tiek veidoti pirmie saraksti. Atkal astotie priekšgalā.
Arī bērnudārzā, kur toreiz strādāju, biju izveidojusi Tautas frontes atbalsta grupu. Meitenes bija ļoti atsaucīgas un darboties gribošas un vairāk bijām iesaistījušās labdarības organizēšanā, taču šoreiz nebija izvēles, braucām aizstāvēt brīvību 19.janvārī. Andris vairakkārt brauca no 8 CBR. Agri no rīta mūs braucienā pavadīja atbalstītāji – pilsētas izpildvara un Zina Brūvere, kas dāsni katru dienu braucējiem gādāja par maizīti. Smilteniešu apsargājamais objekts bija Starptautiskā telefonu centrāle. Visur dzelzsbetona bluķi, šauras spraugas, jau iebraucot Rīgā jūtama omoniešu un Interfrontes klātbūtne. Visapkārt apdraudējums, kaut baiļu nebija. Tieši otrādi – tā neaprakstāmā vienotība, savstarpējā uzticēšanās, ugunskuri, laipnība, ik pa brīdim caur spraugām kāds atnes maizītes. Ir jaunāki cilvēki, arī krietni gados. Tie iespējamie draudi kaut kur atkāpjas. Mūs aicina Rakstnieku Savienības mājā iet apsildīties. Tur visas durvis vaļā, visi kā brāļi, dzirdama tikai latviešu valoda, vienreizēja pleca sajūta. Abas ar vadītāju Rasmu Podiņu nolemjam aiziet uz brīdi līdz Doma baznīcai, jo tieši tajā dienā Latvija atvadījās no Roberta Mūrnieka, kuru omonieši nošāva pildot dienesta pienākumus. Plkst. 1200 aicināja signalizēt visas mašīnas, tādā veidā atdodot godu šim jaunajam puisim. Pie Doma, lielā podā bija nolikts balts ziedošs ceriņu zars Roberta piemiņai. Tas bija tik satriecoši, jo apkārt betona bluķi un drātis…
…Tepat blakus dzīvība un nāve, tas baltais trauslums – tā mūsu brīvība, kura mums jānosargā!
Rasma, Andris Petrovi
