2021. gada 4. marts
A- A A+
Viegli lasīt

In Memoriam: Marika Svīķe (07.05.1968. – 18.02.2021.)

Kad pirms dažiem gadiem dzejniece Marika Svīķe rakstīja vārdus grupas “Sestā Jūdze” dziesmai “Upe”, viņa tajā ielika arī šādas rindas: “Un uz putekļaina plaukta/ beigās mani nelieciet/ tad jau labāk gadalaikā aukstā/ upes dzelmē izkaisiet”.

Šajā pasaulē ienākusi maijā, kad  daba mostas un  tiecas pretī vasarai, Marika uz citu pasauli aizgāja aukstā ziemas dienā – 18. februārī.

Un vēl no tās pašas “Upes”: “Galvu augšā, kāds man sacīs/ kamēr ledus neielūzt/ bet es biju kalnā kāpis/neredzot, kur upe plūst”.  Arī Marika  pēdējos 10 gadus kāpa savā dzīves kalnā.  Kāpa ar apbrīnojamu gribasspēku, ar milzīgu dzīves mīlestību un savu tuvinieku, it īpaši vīra Viļņa, dēla Eduarda un mammas Intas atbalstu, atklājot sev jaunus apvāršņus un apzinoties savu esamību šajā pasaulē līdz pēdējiem soļiem. Taču ir lavīnas un aizas, kas atklājas  tikai pēdējā brīdī.

Vienā no intervijām Marika, taujāta par dziesmas “Upe” vārdos iekodētajām vērtībām, stāstīja: “Jo ilgāk dzīvojam, jo vairāk saprotam, ka ejam uz aiziešanu… Un kādreiz šķiet, ka tas viss, ko mēs te darām vai nedarām, ka tam nav nekādas jēgas, jo redzam, ka dzīve (kā upe) nevar apstāties tajā brīdī, kad mums ir vislabāk, kad mums ir visvairāk naudas, kad mēs esam slavas virsotnē, – upe tikai plūst…”

Tagad ir aizplūdusi spilgtas, talantīgas personības dzīve. Redzēt to, ko visi nevar ieraudzīt. Atklāt to citiem tik saprotami, ka tas skar ikviena sirdi. Marikas sūtība šajā pasaulē bija vairot skaisto – dzejā, mūzikā, teātrī. Tie, kuri redzējuši Mariku Monas lomā Smiltenes Tautas teātra izrādē “Nezināmā zvaigzne”, piekritīs, – tas bija dabas dots talants.

Taču vispirms un pāri visam Marika bija dzejniece. Viņas debija bija kopkrājumā “Nenoticiet savām acīm”. Tam sekoja septiņi Marikas autorizdevumi: “Dvēselei trīsot” (1995. gads), “Mirkļus tverot” (2002.), “Ar zvaigžņu putekļiem saujās” (2004.), “Tikai šodien” (2008.), “Mēs esam viens otram” (2012.), “Viss turpinās” (2016.)

Marikas dzejas vārdus savās dziesmās izdziedājuši “Kaimiņi”, “Kantoris 04”, “Sestā Jūdze”, “Zeļļi”   un citas grupas. Dziesmas ar Marikas vārdiem iekļuvušas aptauju virsotnēs un ir klausītāju iemīļotas, it sevišķi dziesma “Ievai”.

“Tikai nedaudz man ļauts/tevi Ievas vārdā saukt/Līdz uzzied un novīst, un aizslīd./ Paņems vējš – izkaisīs/Kā es atpazīšu tevi? Es lūdzu, vēl uzziedi manī…”

Lasītāju mīlestība, ziedu klēpji dzejas grāmatas atvēršanas svētkos, –  tas viss Marikai bija, arī viņas dzejas cienītāju lūgumi pēc nākamās grāmatas ar jaunu dzeju. Vēl uzziedēt. Vēl dot. Līdz brīdim, kad tas viņai bija ļauts.

Marika Svīķe (Bogdanova) dzimusi 1968.gada 7. maijā  Palsmanes pagasta “Pakalnēs”. Skolas gaitas uzsākusi Palsmanes pamatskolā 1975. gada rudenī. Vidējo izglītību ieguvusi Smiltenes vidusskolā.

1986. gadā Marika iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā. Studijas apvienoja ar darbu  laikrakstā “Padomju Students”, strādājot par sekretāri – mašīnrakstītāju. Laika posms no 1989.gada līdz 1999. gadam bija Marikas darbs žurnālistikā, strādājot par korespondenti Valkas rajona laikrakstā “Mūsu Zeme”, pēc tam –  laikrakstā “Ziemeļlatvija”. No 2000. līdz 2004. gadam  Marika vadīja SIA “Radio Trīs”  Smiltenes biroju.

To, ka Marikai bija savs redzējums uz apkārt notiekošo, apliecina arī viņas sabiedriskā aktivitāte. No 2000. līdz 2006. gadam Marika vadīja atklāto sabiedrisko organizāciju “Smiltenei un Latvijai”.  No 2005. līdz 2006. gadam bija Smiltenes pilsētas pašvaldības deputāte, Domes izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja.

Lielu vietu Marikas dzīvē ieņēma Latvijas Meža darbinieku vīru koris “Silvicola”. Kopš 1990.gada  viņa bija kora programmas vadītāja, esot kopā ar kolektīvu koncertos un turnejās.

Nebijis pasākums Smiltenes pusē bija 2003. gada rudenī, kad  Marika īstenoja savu ideju par  brīvdabas estrādi dzimtajā Palsmanes pagasta Rauzā. Estrāde tika uzbūvēta,  pateicoties  sabiedrības atbalstam, un no 2000. līdz 2004. gadam dzejniece  tur jūlijā rīkoja Marikas dienas koncertus.

Vairāk nekā 100 uzstāšanos Marikai bijušas kopā ar mūziķi Jāni Žagariņu.

Nečīkstēt par niekiem. Priecāties par katru dienu, kas tev ir dota.  Svinēt dzīvi. Mīlēt savus tuvos cilvēkus. Ticēt, ka pasaulē ir kaut kas augstāks par mums.  Tās bija Marikas mantras. Ar tām viņa dzīvoja un ar tām viņa centās uzvarēt sāpes.

Lai Tev ir miers tur, kur Tu esi! Tu biji mīlēta un Tu biji vajadzīga šajā pasaulē.
 
Ģimene un draugi

Daudzi, jo daudzi sargās spožās dzejnieces dzīves stāstu atmiņās. Marikas izstarotā mīlestība atbalsojās it visā, ne tikai mūzikā, dzejā un brīnišķīgajos vārdos, bet arī līdzcilvēkos, ar savu gaismu un viedumu ik viena sirdī paliks Marikas iedvesma.  Bērnības draudzību sargājot un gaišā piemiņā turot, atvadu vārdus velta dzejniece Iveta Reinsone: 

Aizpeld debesīs zilās
Bērza mizas kuģītis balts…
Rauzas upe, klāta ar lediem,
Zem sniega sit laika sirds…
Upe gaidīja Tevi un mani,
Ūdeņus šūpojot klusi…
Mūsu bērnību auklējot…
Mūsu draudzību sargājot…
Iedegas šovakar svecīte balta –
Negaidi, negaidi vairs…
Palika mūsu saruna pusē,
Palika nepateikts mīļais paldies,
Palika acīs lūgums Tavs klusais:
Kad tālu liesmā es būšu,
Kad vējā un pilienā rasas,
Par mani tad aizlūdziet,
Par mani klusi klusējiet,
Par mani kuģīti baltu
Mūžības straumē palaidiet…
 

Izsakot visdziļāko līdzjūtību Marikas tuviniekiem, 

Smiltenes novada pašvaldība


 

2018.-2019. gada sezonā Palsmanes pagasta teātris “Randiņš” iestudēja Marikas Svīķes dzejas izrādi „Karte uz tauriņa spārna”. Izrādes tapšanas laikā Marika gan klātienē, gan attālināti bija ar mums. 10.01.2019. viņa atsūtīja vēstuli, jo pati uz mēģinājumu nevarēja ierasties. Tie vārdi tad nu arī šodien skan kā atvadu vārdi. Viņa pati visu ir uzrakstījusi. Mums jāsaprot un jāpieņem, ka viss ir uzrakstīts… Tie bija ceļavārdi izrādei, tagad tie ir ceļavārdi Marikai!

Marika Svīķe: “Ejam. Braucam. Lidojam. No punkta A uz punktu B. Pēc iepriekšminēta ceļa plāna pasažierus pavada pilots, zinoši vērdamies navigatorā, kas tā pati karte vien ir, lai gan nemaz nelīdzinās skolā pie tāfeles apgūtai; dažas pat runā balsī – jebkurā pasaules valodā. Ikdienā biežāk jāvadās pēc ceļiem, kas jāmeklē bez nekādas navigācijas. Tie ir ceļi no sirds uz sirdi – esot  viens otram līdzās katru dienu jeb gadiem tālumā. Tad ņemam talkā sirds karti, kas dažkārt ir sarežģītāka par ģeogrāfisko, ekonomisko un meteoroloģisko kopā ņemot. Gadās apjukt: nav jau tikai viens A un viens B.

Esi veiksminieks, ja satiec garām dejojošu taureni, kas Tavu klātbūtni nolēmis uzskatīt par  labāko pieturvietu, un Viņš parāda Tev savas spārnu plaukstas… Arī tajās, pašam par izbrīnu, Tu ieraugi kaut ko līdzīgu kartes kontūrlīnijām… Tu pieliecies tuvāk, bet spārni jau ir prom,-tiem nav laika gaidīt, kamēr izpratīsi Dieva zīmējumus uz tiem. Un sirdij? Vai tai ir laiks pētīt, lasīt, tulkot un saprast kaut daļu no tā, kas notiek tik daudzo sirds ceļojumu laikā no viena punkta uz otru… Uz zemes vai debesīs.”

Taurenim spārnos
Jānotur debesis
Kāds viņam tās uzticējis… Tāds bija moto izrādei…

Cieņā un mīlestībā Zinaida Bērza un visi Marikas saules apspīdētie.

Kalendārs

Informācija par COVID-19










Slider