2019. gada 17. nov.
Viegli lasīt

Smiltenieši – Latvijas simtgadei

Latvijas 100-gadē plānotie greznie pasākumi reāli domājošiem cilvēkiem it kā atgādina, ka izglītotas sabiedrības raksturīga iezīme ir arī pieticība svarīgās lietās. Mums vajadzētu prast saskatīt svētku nozīmību arī vienkāršajā un novērtēt tuvāko līdzcilvēku devumu attiecīgās apkārtnes iedzīvotājiem, kas ar gaišumu un atbildību ziedoja sevi , sagatavojot mūsu tautu turpināt Latvijas valsti.

JKP darba grupā Smiltenē tika izskatīts priekšlikums atjaunot un labiekārtot kapa vietu Smiltenes pilsētas kapos Smiltenes vidusskolas direktoram Elmāram Blīgznam ( laikā no 1944. līdz 1967. gadam), kurā atdusas arī skolotājas Marija Lielgalve un Kristīne Boka, , uzstādot pienācīgus kapakmeņus.

Ar to mēs Valsts 100-gades pasākumu ietvaros uzsvērtu, cik valsts idejas saglabāšanas laikā nozīmīga vieta bija būt Latvijas patriotam laikā un vietā. Būdams skolas direktors, ikdienā un dažādos skolas pasākumos caur mākslas, kultūras pasaules vērtībām viņš centās dot izpratni par konservatīvo vērtību nozīmi jaunā Latvijas pilsoņa valstiskās attieksmes veidošanā.

Elmārs Blīgzna – direktors, skolotājs, humānās pedagoģijas īstenotājs, sabiedriskais darbinieks. Tas ir „ Blīgznas laiks” ne tikai Smiltenes vidusskolā, bet arī Smiltenes sabiedriskajā dzīvē, it īpaši kultūrā, kas sāka atgūties pēc kara.

Ap Blīgznu izveidojās gaišāko prātu kopa. Iekustējās mākslinieciskā pašdarbība, sākās pirmie lugu iestudējumi. Par vietējo inteliģences pulcēšanās vietu kļuva Lielgalvju māja, kur tika diskutēts par mākslas tēmām, skandēta dzeja, lasītas lugas(…) Biežs viesis šajā mājā bija Elmāra mūža draugs, Valmieras teātra režisors Pēteris Lūcis (Viņš palīdzēja iestudēt pirmo izrādi –V.Lāča lugu “‘Bāka uz salas “), komponists Arvīds Žilinskis. Mājas abos stāvos gar visām sienām grāmatas dažādās valodās –par mākslu, vēsturi, literatūru, ievērojamiem cilvēkiem un pasaules valstīm. ” *

Uz Smiltenes vidusskolu brauca mākslinieki ,dzejnieki (biežs viesis bija Sk.Kaldupe). Psihologi, humanitāro zinātņu pārstāvji lasīja lekcijas, vadīja diskusijas.

Skolēniem bija iespēja tikties ar pavisam jauno Ojāru Vācieti, citiem literātiem, kā arī augstskolu pasniedzējiem, studentiem un sportistiem ( ātrslidotājas Ārija Gulīte un Lāsma Avotiņa), kuri palīdzēja skolēniem rosināt turpmākā ceļa izvēli.

Skolai vajadzēja būt ne tikai zināšanu avotam, bet arī kultūras un mākslas centram: daudz ko iespējams uzcelt, radīt, bet bez dvēseles neveidosies humāna sabiedrība. Tādēļ viņš bērnus un pieaugušos iesaistīja lugu iestudējumos, pie pirmās izdevības runāja par pasaules mākslas vērtībām. Skolā tika iestudētas A.Brigaderes pasaku lugas: „Sprīdītis”, „Lolitas brīnumputns” ,”Maija un Paija”-latviešu folklorā sakņoto ētisko vērtību nesējas. Vecāku, skolēnu, skolotāju sadarbība radīja kopības sajūtu, visi rosījās vienā elpā , šuva tērpus, gatavoja dekorācijas , zīmēja programmiņas ,mācījās tekstus un juta līdz.

Uz izrādēm ieradās skatītāji no visas pilsētas , izrāžu laikā zāle bija pārpildīta. Pedagogu kolektīva kopības sajūtu radīja arī teātra apmeklējumi Rīgā, ekskursijas uz Ermitāžu Ļeņingradā ( tagad Sankt Pēterburga) ,uz Aglonu vaļējā smagajā automašīnā , tepat (kopā ar skolotājiem Eisleriem) pārgājieni uz slēpēm līdz Mežoles skolai un atpakaļ – draudzēties.

„Vēl tagad bijušie audzēkņi, kam matos jau gadu sudrabs, atceras lielisko skolas izlaiduma tradīciju: rīta ausmai parādoties, roku rokā ar audzēkņiem ķēdē aptvert visu skolas iekšpusi un atvadīties ar dziesmu „Aijā, žū -žū””‘*

Elmārs Blīgzna bija viens no pirmajiem skolotājiem republikā, kurš LPSR laikā sāka mācīt mākslas vēsturi vidusskolā, stundās stāstīja par pirmskara ceļojumiem uz Itāliju, Franciju, Vāciju, Šveici. Skolnieku atmiņās uz visu mūžu palikuši iedvesmojošie stāsti par monumentālo grieķu mākslu, par arhitektūras pieminekļiem Romā un citviet pasaulē. Stundas noritēja interesanti , jo skolotājs prata aizraut ar savu stāstnieka prasmi un oratora mākslu, ko bija apguvis Zeltmata dramatiskos kursos.
Direktors domāja par to, lai mazpilsētas skolēni nenorobežotos no aktualitātēm skolas un sabiedriskajā dzīvē: informēja par mākslas dzīvi , stāstīja par jaunākajām teātra izrādēm, operas uzvedumiem un izstādēm Rīgā, rosināja apmeklēt kino un teātra izrādes.

Ar savu personību, stāju, runas kultūru, plašajām zināšanām E.Blīgzna centās iemācīt skolēniem, ka atkarībā no personības ētisko un estētisko vērtību bagātības veidojas plašāks vai šaurāks dzīves skatījums, labā un ļaunā atšķiršana, pareiza orientācija vispārcilvēcisko vērtību noteikšanā kas noteikti palīdzēs atrast savu vietu dzīvē..

Viena no spilgtākajām direktora inteliģences iezīmēm bija uzmanība pret otru cilvēku, ārkārtīga tolerance. Viņš laipni sarunājās ar katru apkopēju, uzmanīja jaunākos skolēnus-lai šallīte aplikta ap kaklu. Rita Cera – Kokare: “Tad ,kad Blīgzna bija direktors, vakara maiņai stundas sākās 13.30. Un jau no kādiem plkst. 13.00 direktors, glīti saģērbies, stāvēja pretim ārdurvīm un sasveicinājās ar skolēniem un pārējiem skolas apmeklētājiem. Ja ienāca vecāki vai arī kāds svešs cilvēks, viņš to pavadīja līdz garderobei ,iepazinās un uzzināja skolas apmeklējuma iemeslu. Uz skolēniem viņš neuzkrītoši paskatījās ,novērtēja viņu rīcību un vienmēr zem četrām acīm pamācīja, kā labāk rīkoties-nelikt rokas kabatās, pa ielu iet taisni, pieklājīgi pavadīt uz mājām meiteni. Ja kāds skolēns bija slimojis, apjautājās, vai ar veselību viss ir kārtībā. Tur viņš bija katru dienu, un ar to jau sākās skola. Mēs jutāmies gaidīti, bijām kā viens kolektīvs.” ** „Blīgznas laika” bijušo skolnieku atmiņās viņš vienmēr sagaida savu saimi ,stāvot kāpņu galā- galants, smaidīgs ,tāpat viņa skatiens pavada, mājās aizejot. Ja gadījās sastapties ceļā, direktors atņēma sveicienu, paceļot platmali. Pamatskolnieces sveicināja pirmās, bet vidusskolnieces viņš sveicināja pirmais.

Elmāra Blīgznas vadībā Smiltenes vidusskola guva dažādus panākumus. Astoņus gadus par panākumiem skolas agroķīmijas prakses saistībā ar lauksaimniecisko ražošanu, kā arī lietišķajā mākslā , skola bija PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādes godalgota dalībniece.

Par sporta laukuma izveidi stāsta skolotāja Eislere: “Direktora Blīgznas laikā tika veidots skolas sporta laukums. Pirms tam, tur bija zālājs. Ar buldozeru tika izdzīta vieta skrejceļam, akmeņu drupinātājs sasmalcināja akmeņus, un ar ķerrām vedām tos un pildījām skrejceļus.”***

Skolotāja Rainbaha atceras: ” Sporta laukuma veidošanā ļoti aktīvi iesaistījās arī skolēni-brida pa upīti, lasīdami oļus stadiona skrejceļam. Peldēšana skolā bija no trešās klases.” ****

Ne tikai gaiši mirkļi ievīti Palsmanes mežsarga dēla Elmāra dzīves stāstā. No politikas viņš stāv tālu, taču, vienalga, jāstaigā „kā pa naža asmeni”, lai varētu turpināt pedagoga darbu. Kāda skolniece atceras direktora teikto: „Ne visu var runāt, ko domā.” Tāds bija laiks. Viņš izdarīja visu, kas bija iespējams tobrīd-saglabāja pieredzes bagātos kadrus-inteliģentus, augstas kultūras un morāles skolotājus-Boku, Lielgalvi, Kainu , Liezeri, Vanadzīti, Valdēnu. Taču varai nepatika E.Blīgznas „buržuāziskās manieres”-galantums, smalkā uzvedība-tās bija „sapuvušās inteliģences jeb parazītiskās inteliģences” iezīmes. Tāpat nepatika stāsti par pasaules vēsturi un mākslu stundās (ir taču “PSKP vēstures īsais kurss” un Staļina Konstitūcija) ; 1951. gadā viņu atstādina no direktora amata ,atkal atjaunojot amatā 1956.gadā ,kurā viņš nostrādā līdz savai mūža nogalei 1967.gadā.

E.Blīgznas bērēs līdz ar tuviem un tāliem draugiem sēroja visa Smiltene. Radiostacija “Amerikas Balss” pārraidīja līdzjūtības apliecinājumus no bijušajiem E.Blīgznas audzēkņiem trimdā. Atzinība ārzemēs bija par pamatu, lai skolai dotu norādījumu Blīgznas vārdu nepieminēt. Vārdu patiešām ilgi nepieminēja ne skolā, ne kultūras namā, arī šodien tam nav ierādīta pienācīga goda vieta. Smiltenes vidusskola būtu pelnījusi saukties E.Blīgznas vārdā. Jaunajai paaudzei varbūt tas nav tikai leģendārs tēls vectēvu un vecvecāku nostāstos, bet noteikti tās būs paaudžu pārmantojamības ceļā nonākušas vērtības mazmazbērniem.

Jau vairākkārt bijušie audzēkņi domājuši par pienācīgu kapakmeni Skolotāja mūža vietai ,bet nodoms nav īstenojies. Diez vai šinī gadījumā prasīt finanšu līdzekļus valstij un pašvaldībai būtu īsti vietā. Tā ir mūsu katra atbildība un pienākums pateikties šai personībai par ilgtermiņā ieguldīto darbu un mēs ar savu artavu vienotos kopējam mērķim – sakopt atdusas vietu Marijas Lielgalves kapu dārzā, kur atdusas Elmārs Blīgzna un arī skolotāja Kristīne Boka.

Turpinot šo ideju, mēs griežamies pie visiem Smiltenes vidusskolas bijušajiem absolventiem Elmāra Blīgznas vadības laikā ar lūgumu atbalstīt ar minimāliem finanšu līdzekļiem, lai Smiltenes kapos Elmāra Blīgznas atdusas vieta liecinātu mūsu nākamajām paaudzēm, ka šī cilvēka devumu mūsu sabiedrībā mēs novērtējam pirmkārt paši. Līdz ar to mēs nākamajām paaudzēm sniegsim pareizu vēstījumu, ka izglītība, kultūra un māksla stāv pāri naudai, un šis vēstījums ir tieši aktuāls mūsdienu sabiedrībai.

Kapu dārza labiekārtošanas un piemiņas akmeņu izgatavošanas un uzstādīšanas kopējā tāme plānota 8 tūkstoši Eiro. Ziedojumu lūdzam ieskaitīt biedrības “Sabiedrības izaugsmei”, reģistrācijas numurs 40008276918, SEB bankas kontā LV21UNLA0055000660291 ar norādi, ziedojums Elmāra Blīgznas piemiņas akmenim” un ziedotāja uzvārdu. Sīkāku informāciju varat saņemt pa telefonu – +371 29429959.

Bijušie Smiltenes vidusskolas audzēkņi
Atsauces -*- Aivars Zilbers. Laiks liek akmeņus salasīt…\Mūsu Zeme, 1989.g.5.maijs
**- 55.lpp. Inga Savicka “Smiltenes ģimnāzijai-90”
***-76.lpp. Inga Savicka “Smiltenes ģimnāzijai-90”

Raksta autors: Jānis Siliņš, Atzinības Krusta kavalieris, balvas “Par mūža ieguldījumu Latvijas sportā” ieguvējs 2015. gadā

Kalendārs

Youtube

Slider